Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-     Lēni ieelpo un izelpo, un, kad es skaitīšu, tu arvien vairāk un vairāk atslābināsies. Turpini braukt, kamēr es skaitu desmit-deviņi-astoņi-septiņi-seši-pieci-četritrīs-divi-viens, un tagad, Nokmana kungs, tu esi pil-nī-bā ma-nā va-rā. Saprati?

-     Sapratu, Nokmans stulbi teica. Viņš jutās brīnišķīgi. Viņš bija iekritis Rokija un Mollijas lamatās un jutās lieliski.

-    Un tagad, turpināja Rokijs, es gribu, lai tu apgriez mašīnu un dodies atpakaļ uz Ņujorku, uz vietu, no kuras izbrauci šopēcpusdien. Labi?

-     Lieliski, piekrita Nokmans. Lieliski, vienkārši lie­liski.

Kamēr Nokmans brauca, lente radio un kasešu atska­ņotājā aiztinās līdz galam. Tās pārējā daļa bija tukša. Iepriekšējā vakarā Mollijai un Rokijam laika pietika ti­kai tam, lai ierakstītu īsu viltus radiouzvedumu. Tā nu Nokmans ar trulu sminiņu brauca klusumā.

Lai panāktu savus mērķus, Mollija un Rokijs bija balstī­jušies uz divām pamatnostādnēm:

pirmā bija fakts, ka daudzi pieaugušie pārāk zemu no­vērtē bērnu prāta spējas; ,

otrā bija saistīta ar konstrukcijas īpatnībām ja auto­mašīnas radio un kasešu atskaņotājā ir ievietota kasete, tad, to ieslēdzot, automātiski pirmais ieslēdzas kasešu atskaņotājs.

trīsdesmitā nodaļa

Mollija, Rokijs un Petula pacietīgi sēdēja noliktavā.

Kad ārā sāka krēslot, Mollija aizgāja uz telefona kabīni. No turienes viņa sazvanīja Riksiju Blūmiju un pa­teica tai, ka jūtas pārāk nomākta par Petulas nozagšanu, lai šovakar uzstātos Zvaigznēs uz Marsa.

-    Piedod, Riksij, bet es vienkārši varētu sabrukt uz ska­tuves.

-    Ak, Mollij, gan jau publika sapratīs, līdzjūtīgi teica Riksija. Un neuztraucies tavu lomu šovakar notēlos tava dubliere Laura.

Mollija jutās nedaudz vainīga, jo zināja, ka cilvēki, kuri šovakar būs atnākuši uz izrādi, būs vīlušies. Taču tad viņa iedomājās par dublieri Lauru, meiteni, kura alka visiem parādīt, kā viņa prot dejot un dziedāt, un jutās labāk. Rokijam nevienam nebija jāzvana, jo viņš bija nohipno­tizējis Alabasterus, lai tie domātu, ka viņš devies skautu ekskursijā uz Ņujorku. Tā vietā viņš pasūtīja picas. Pēc tam, pilni picu un cerību, abi gaidīja Nokmanu.

Pa to laiku Petula izlādēja savas dusmas uz Nokmanu, uzbrukdama krāsainajiem dārza rūķiem, kas kā maza ar­mija stāvēja ēnā. Tie atgādināja Petulai marsiešus Zvaigz­nēs uz Marsa, kaut ari bija mazāki augumā. Viens vai divi rūķi nepatīkami līdzinājās pašam Nokmanam.

Mollija un Rokijs uzkāpa augšstāvā, kur bija uz tumšo ielu vērsts logs.

-     Kā tu domā, vai viņš noklausījās kaseti? jautāja Rokijs.

-    Ja nē, tad man ir lielas nepatikšanas. Viņš noteikti mani nodos, Mollija saviebusies teica.

-Ja viņš to ir noklausījies, ceru, ka tā ir iedarbojusies, mierināja Rokijs. Cerams, ka mana balss bija līmenī.

-     Mums tikai jāgaida, tad jau redzēsim.

Gaidot Mollija un Rokijs apstaigāja Nokmana noliktavu. Otrajā stāvā viņi atklāja vēl divas telpas nelielu virtuvīti un vannasistabu. Virtuvē bija izlietne ar Burbuļoto trauku mazgājamo šķidrumu un cimdiem uz trauku žāvēšanas režģa, netīra plīts un ledusskapis, kas oda pēc saskābuša piena. Un visur bija kastes, ko Mollija un Rokijs atvēra. Kastes ar parfimēriju, juvelierizstrādājumiem, rotāju­miem, senlietām un dārgiem pulksteņiem. Jēziņ, no­vaidējās Mollija, te taču ir vesela bagātība!

-     Nedomāju vis, teica Rokijs, aplūkodams zīmogu uz vienas no kastēm; tur bija rakstīts RAŽOTS ĶĪNĀ. Tie ir pakaļdarinājumi, bet domāju, ka Nokmans tos pārdod kā īstus.

Citā telpā viņi atrada kastes, pilnas ar ādas rokassomi­ņām. Ari viltojumi, secināja Rokijs. Tās ir slavenu dizaineru veidotu rokassomiņu kopijas. Ieskatoties tuvāk, tu redzēsi, ka tās ir līmētas, nevis šūtas… Tās izjūk vienā mirkli. Esmu dzirdējis par blēžiem, kas tādas pārdod.

-    Varu derēt, ka viņš tās tirgo par bargu naudu, teica Mollija.

-Jā, noteikti.

Lejā bija kastes ar dārgiem, seniem porcelāna izstrādā­jumiem, kuri ari bija mūsdienu viltojumi. Citas kastes bija piekrautas ar visu, līdz kam bija aizstiepušās Nokmana rokas, tur bija matu žāvējamie, kaķu grozi, āmuri, sukas, televizori un stereoiekārtas. Bija pat kaste, kuru pildīja pulksteņi ar dzeguzēm.

-    Tas viss noteikti ir zagts, teica Rokijs.

-    "Izkritis no kravas mašīnas aizmugures," kā viņi mēdz teikt, pievienojās Mollija.

Drīz pēc pusnakts ielu pretī noliktavai apgaismoja auto­mašīnas starmeši.

-     Tas ir viņš! Mollija un Rokijs vienā balsī iesaucās. Viņi metās lejā, lai atvērtu lielos metāla vārtus. Nokmans iebrauca un apturēja mašīnu, riteņiem sašķaidīdams kasti ar tējkannām. Mollija un Rokijs atvēra vadītāja puses dur­vis un ieraudzīja Nokmanu, sakumpušu pār stūres ratu, blenžam tieši sev priekšā ar idiotisku izteiksmi sejā.

Braukšana pusapdulluma stāvoklī Nokmanam bija liels piedzīvojums. Vienā vietā viņš bija nobraucis no šosejas un sešdesmit divas reizes riņķojis pa krustojumu āboliņa lapas veidā, līdz atkal nokļuvis uz galvenā ceļa.