Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Nokmana mašīna jau gandrīz bija pagaisusi skatam, kad viņa iekāpa dzeltenā taksometrā, taču laimīgā kārtā šoferis bija no ātrajiem braucējiem, un drīz vien viņi bija mašīnai astē.

Mollija jutās kā spiegs. Ja situācija nebūtu tik drama­tiska, viņai tas būtu paticis. Bet tagad plaukstas svīda tā, ka sviedri no tām bezmaz vai pilēja, un tad, kad takso­metrs piebrauca pie Bruklinas noliktavas, viņas garastā­voklis bija ārkārtīgi nomākts.

Meitene piesardzīgi vēroja, kā Nokmans apstājas gabalu tālāk. Kad taksometrs bija aizbraucis, Mollija noslēpās aiz koka un noskatījās, kā noziedznieks iebrauc noliktavā. «

Nu tu man esi rokā, viņa pie sevis noteica.

Apslāpētais būkšķis augšstāvā bija izraisījis Nokmanā paniku. Viņa acu priekšā pēkšņi parādījās aina, kā vesela noziedzības apkarošanas policijas vienība ieņem vietas slēpņos. Viņš nezināja, ka iebrucēja ir tikai Mollija, kurai bija izdevies uzrāpties kokā, ielīst pa pusatvērtu jumta lūku un klusi nolēkt augšstāva telpā. Viņš drudžaini sa­meta dārgakmeņu maisus, hipnotizēšanas grāmatu un prethipnotizēšanas iekārtu mašīnas aizmugurē un aizcirta durvis. Iebāzis kabatā pasi, viņš iesvempās kabīnē un ie­slēdza aizdedzi.

Mollija dzirdēja iedarbojamies motoru un šausmās ap­tvēra, ka Nokmans dodas prom. Viņa metās lejā pa kāp­nēm, bet mašīna jau uzņēma ātrumu. Nokmans nospieda gāzes pedāli. Kad Mollija bija nonākusi līdz ietvei ārpusē, bija jau par vēlu. Kaucinot riepas un izspļaujot izplūdes gāzu mākoni, mašīna aiztraucās.

Mollija izskrēja uz ielas un sāka dzīties pakaļ, taču dī­zeļa izplūdes gāzes izraisīja klepu un mašīna bija pārāk ātra. Viņa palika stāvam tukšajā ielā, kuru ietvēra vecas, pamestas noliktavas un koki.

Nu gan viņa bija savārījusi ziepes. Rokijs noteikti vēl ir mašīnā, un Nokmans viņu atradis. Un kā ar Petulu? Tagad Nokmans vairs nemūžam nepiezvanīs Mollijai. Meitene novaidējās. Viņa jutās slikti līdz pašām kaulu smadze­nēm.

Mollija saprata, ka tagad vienīgais drošais veids, kā iz­kļūt no šīs nejēdzības, būtu izstāstīt visu policijai. Viņai tas bija jādara, citādi Rokijam varētu draudēt īstas bries­mas. Kas attiecās uz Petulu, vēl pastāvēja vārga cerība, ka viņa varētu būt šajā ēkā. Mollija skrēja atpakaļ. Nokļuvusi iekšā, viņa atrada kādas durvis un aiz tām izdzirdēja skrāpēšanos un apslāpētu balsi. Mollija ielauzās Petulas un ari Rokija cietumā.

Petula lēca meitenei pretī, un Mollija to apkampa. Tad viņa izvilka vīkšķi no Rokija mutes. Zēns sāka runāt, tiklīdz viņš to spēja. Mollij, man tiešām žēl, bet viņš mani pamanīja un sagrāba un… runājot Rokijs trīcēja un astmatiski elsa.

-      Rok, man tik ļoti žēl, tā visa ir mana vaina, teica Mollija, raisot auklas no Rokija plaukstu locītavām un tajā pašā laikā skaujot Petulu. Es tā priecājos, ka jums abiem nekas nekaiš. Es jau domāju, ka esmu jūs zaudējusi tie­šām. Viņa sameklēja kabatā nelielu suņu barības bun­džiņu, ko bija nēsājusi līdzi, un, norāvusi vāciņu, izbēra gaļas gabaliņus uz grīdas. Petula drudžaini sāka tos rīt. Tad Mollija plaukstā ielēja nedaudz minerālūdens. Ne­ticami. Nedomāju, ka viņš vispār būtu Petulu barojis vai devis tai dzert, viņa dusmīgi teica. Nabaga Petula!

Kad Petula bija padzērusies, Mollija viņu pacēla un pie­spieda sev klāt. Bija tik jauki atkal sajust sunenīti savās rokās. Man ļoti žēl, Petula, viņa sacīja. Es to vairs nekad nepieļaušu. Un Petula ieritinājās Mollijas jakā, juzdamās tādā drošībā kā vēl nekad.

Tad abi bērni viņu glāstīja un domāja par Nokmanu.

-     Tagad viņš noteikti brauks tik tālu, cik vien spēs, teica Rokijs.

-    Jā, atteica Mollija, un varu derēt, ka nervozēs…

Bērni uz brīdi apklusa un palūkojās ārā pa durvīm, iz­tēlodamies Nokmanu uz šosejas. Tad abi nezin kāpēc sāka smaidīt.

-      Mmhmm, nokremšļojās Rokijs. Viņam, bez šau­bām, būs jāapstājas kādā benzīntankā, lai uzpildītu deg­vielu. Viņš sev nopirks Paradīzes šokolādes stienīti.

-    Un varbūt bundžiņu Qube, iedomājās Mollija. «

-    Un tad viņš kāps atpakaļ mašīnā un brauks tālāk.

-    Tālāk un tālāk, un tālāk, piebalsoja Mollija.

-    Un tad? vaicāja Rokijs.

-    Tad viņš būs noguris.

-    Un pēc tam?

-     Tad viņš jutis, ka sāk migt ciet, un tas viņam nepa­tiks.

-     Nē, jo viņš taču negribēs apstāties, vai ne? Jo viņš gribēs pēc iespējas ātrāk tikt ārā no Ņujorkas štata… Un tad?

-    Tad, lai neaizmigtu, es domāju, viņš ieslēgs radio, teica Mollija.

-    Cerēsim, ka viņš tā darīs.