Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Nokmans steidzīgi ierausās mašīnā. Viņam iedarbinot motoru, mašīna noraustījās un izplūdes gāzes vēlās no­liktavā.

-     Es tev piezvanīšu, kad būšu pārbaudījis sarakstu, viņš steidzīgi noteica. Tagad atver durvis!

-     Kā iet Petulai vai viss kārtībā? jautāja Mollija, pacēlusies pirkstgalos un runājot ar vīrieti caur priekšējo logu.

-    Labi, labi, meloja Nokmans. Viņa ēd labi steikus, bekonu un šokolādes cepumus.

-    Šokolādes cepumus?

-Jā, un, jo ātrāk tu atvērsi noliktavas durvis, jo ātrāk es tev piezvanīšu un jo ātrāk tu viņu redzēsi.

Mollija izvadīja Nokmanu un vēroja, kā viņš brūnajā kravas auto aizbrauc pa Rietumu 52. ielu.

Ticis bija prom, Nokmans norāva spirāļu acenes un aus­tiņas no balss kropļošanas iekārtas. Viņam manipulējot ar ātrumu pārslēgu, mašīnas pārnesumu zobrati skaļi tark­šķēja. Tad, sirdij sitoties kā negudrai, viltnieks brauca ātri. Kaut ari viņš skaidri zināja, ka būs atstājis Manhetenas salu jau sen pirms tam, iekams kāds vispār būs ziņojis par laupīšanu, vīrietis nervozēja. No pieres acīs ritēja sviedru lāsītes, aizmiglojot skatienu. Viņš nolādēja katru lukso­foru un lamājās uz ikvienu, kas gatavojās šķērsot ielu.

Tomēr drīz Nokmans jau bija iebraucis Bruklinas trisjoslu industriālajā teritorijā un nonācis pie savas rūķiem pildī­tās noliktavas, nost no ziņkārīgiem skatieniem.

Šeit Nokmans gatavojās atvilkt elpu, nomierināt nervus un pārbaudīt dārgo kravu mašīnas aizmugurē.

Iebraucis drošībā ēkas iekšpusē un aizslēdzis aiz sevis durvis, viņš atzvēlās pret betona sienu.

-    Vai manu dieniņ, nu man vajadzīgs krietns mēriņš! viltus profesors skaļi noteica.

Nokmans no kabīnes paņēma somu ar hipnozes grā­matu, prethipnozes komplektu, pasi un izlika visu uz ze­ma galda, uz kura jau stāvēja liela viskija pudele un netīra glāze. Atsēdies rūķu ielenktā plastmasas atzveltnes krēslā, viņš sev ielēja un iedzēra pamatīgu malku. Aizdedzis cigarillu un izpūtis dūmu mākoni, blēdis atlaidās krēslā, uzslējis kājas uz galda. Tad viņš sāka smieties.

Mašīnas iekšpusē, paslēpies aiz kartona kastēm, Rokijs dzirdēja Nokmanu smejamies. Zēns apsvēra, vai vīrietis tur ir viens.

No savas telpas Petula juta, ka Nokmana garastāvoklis ir mainījies. Viņa ierējās.

-     Ei, aizveries, tu stulbais lops! uzkliedza Nokmans. Ēkā atbalsojās skaļa, dārdoša skaņa, kad viņš attaisīja ma­šīnas aizmuguri. Rokijs aiz kastēm sarāvās kamolā.

-    Laimīgu man Ziemsvētkdzimšansdienjubileju! sauca Nokmans, pagrābis divus maisus un izvilcis no mašīnas. Viņš aiznesa tos līdz plastmasas krēslam un uzmanīgi iz­bēra vienu uz galda. Uz plastmasas virsmas nobūkšķēja desmit smagas, brūnas aploksnes. Nokmans alkatīgi pa-, smīnēja, pakšķinādams savu cigarillu. No krēsla apakšas viņš izvilka gaišzilu mapi ar dažām apdrukātām papīra lapām un apsēdies atplēsa vienu aploksni. No tās viņam pretī zaigoja cietu asinskrāsas rubinu kaudzīte.

Rokijs aizlīda līdz mašīnas galam un palūkojās gar malu. Tur sēdēja lempīgais Nokmans, siekalodamies ap dārgak­meņu maisiņu, un viņam blakus uz galda atradās hipno­zes grāmata un prethipnozes komplekts. Nokmans smai­dīja, ar pirkstu bakstīdams savus dārgumus.

Rokijs nepieprata triku ar acīm kā Mollija. Viņš mācēja hipnotizēt cilvēkus, vienīgi runājot ar tiem. Viņam atlika tikai nogaidīt un hipnotizēt Nokmanu tad, kad tas beidzot aizmigs.

Nokmans skaitot atkal pasmaidīja. Viņš nometa cigarillu uz grīdas un izberzēja ar kāju. Tad viņš uzlika austi­ņas un spirālbrilles un piegāja pie mašīnas.

Rokijs aizlavījās atpakaļ savā slēptuvē.

Nokmans it kā starp citu nospieda pogu un pacēla pats sevi ar mašīnas elektrisko pacēlāju. Rokijs no sasprindzi­nājuma trīcēja. Tad Nokmans ar spēju kustību norāva kastes Rokija priekšā un saķēra zēnu aiz rokām. Labs mēģinājums, viņš draudīgi teica, rupji izraujot Rokiju no kravas auto. Tu, stulbais nejēga! Es redzēju tavu at­spīdumu savas viskija glāzes stiklā.

Nokmans bija ļumīgs, tomēr daudz spēcīgāks par zēnu. Tāpēc, lai ari kā Rokijs cīnījās, viņš nespēja pretoties, kad Nokmans sasēja tam rokas aiz muguras un iebāza mutē vīkšķi. Noziedznieks aizvilka zēnu pār noliktavas grīdu un rupji iemeta telpā pie Petulas. Rokijs atmuguriski nokrita uz cietās grīdas.

Iekārtojies ērtāk, ķēms tāds! Nokmans nospļāvās, aizvēris un aizslēdzis durvis. Petula ielēca Rokijam klēpī un nolaizīja zēna seju. Nokmans, aizdomu pilns, tuvojās kravas auto. Ja ari mašīnā būs vēl citas žurkas, viņš no­ķers tās visas.

Un tad viņš izdzirdēja klusu troksni virs galvas. Kāds rāpās iekšā pa jumtu.

divdesmit devita nodaļa

Mollija zināja, ka Petula nevar ciest šokolādes cepu­mus. Un no tā, kā Nokmans bija lielījies par Petulas barošanu, Mollija saprata, ka viņš tai nav devis ēst. Viņa Nokmanam ticēja tikpat lielā mērā kā tam, ka gliemeži varētu lēkāt. Mollija saprata, ka viņai tam jāseko.

Tāpēc tad, kad Nokmans ar brūno kravas auto bija no­nācis līdz 52. ielas galam un pagriezies ap stūri, Mollija izgāja pa noliktavas durvīm un, cik vien jaudāja, skrēja uz nākamo avēniju, lai noķertu taksometru.