Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Viņu izvēlētais apsargs bija muskuļotākais un arī spal­vainākais no abiem. Izsalkušo Rokijs aizveda atpakaļ uz bankas vestibilu, un otrs apsargs pavadīja Molliju uz ga­rāžu. Tā atradās ēkas aizmugurē, un uz turieni bija jāiet pa šauru eju, kuras galā melnēja ugunsdrošas durvis ar metāla rokturi. Aiz šīm durvīm bija tērauda balkons un kāpnes, kas veda lejup uz tenisa laukuma izmēru garāžas betona grīdu. Tur atradās pelēka automašīna neliela ziloņa

apmēros. Mollija iedomājās, ka viņa iedrošinātos stāvēt tikai tās aizmugurē.

-             Vai šis ir jūsu vienīgais transporta līdzeklis? viņa jautāja, uztraukusies, ka mašīna varētu būt par mazu, lai tur iekrautu Nokmana kravu.

-    Jāāāhhh, norūca apsargs.

-             Kā tev šķiet, vai tajā ietilptu viss bankas seifu sa­turs?

-Jāāāhhh.

-             Kāpēc tu esi tik pārliecināts? jautāja Mollija, ce­rēdama, ka apsarga cukurgrauda lieluma smadzenes dar­bojas.

-             Tie akmeņi nav smagi, tie ir tiešām dārgi, bet nav smagi.

-            Nu labi, noteica Mollija, lūkodamās uz automašīnas tumšajiem, šaurajiem sānu logiem un ložu drošajām dur­vīm. Viņa cerēja, ka vīram taisnība.

Mollija devās atpakaļ uz vestibilu un klusi hipnotizēja trīspadsmit klientus, kas tur atradās. Drīz vien viņi kā alvas zaldātiņi stāvēja ierindā miera stājā. Un, kad pulk­stenis nosita desmit, bankas durvis tika slēgtas. Ārā bija izlikts paziņojums:

Personāla apmācības dēļ banka slēgta uz četrarpus stun­dām. Atvainojamies par sagādātajām neērtībām.

Daži ļoti aizkaitināti klienti, kuri vēlējās iekļūt iekšā, tika atstāti uz kāpnēm protestējot. Tad vestibilu sāka pil­dīt hipnotizētie bankas darbinieki, un drīz vien arī viņi kā zombiji stāvēja rindā.

-    Tas ir kā sapnī, nočukstēja Rokijs. ,

Kādu mirkli viņš un Mollija stāvēja nekustīgi. Bija spo­cīgi tur tā gaidīt, apturot darbdienu.

Aizmugurē iezvanījies telefons lika Mollijai salēkties, bet uz zvanu ātri atbildēja kāda pieņēmēja, kura, kā jau

pavēlēts, teica: Šķiet, ka viņa pašlaik šeit nav. Viņš jums piezvanīs vēlāk. Uz redzēšanos!

-    Nu labi, sacīja Rokijs, ķeramies pie pagrabstāva.

Brisko kundze pa pelēku gaiteni aizveda abus pie lifta.

Tur viņa mazā sudraba kārbiņā ievadīja desmitzīmju kodu. Durvis ar švīkstoņu atvērās, un Mollija un Rokijs sekoja viņai liftā. Kad lifts laidās lejup šahtā, Molliju sāka pārņemt klaustrofobija. Abi tagad bija īstā ķezā. Viņi bija nohipnotizējuši trīsdesmit piecus cilvēkus, kuri, izkļuvuši no transa, metīsies pie telefona, lai zvanītu policijai. Un visi šie cilvēki atradās augšstāvā, bet viņai ar Rokiju bija jārīkojas lejā. Ja vien kāds uzmostos, viņi būtu lamatās.

Mollija padzina šo domu no prāta un centās koncen­trēties uz veicamo. Viņas ceļgali niezēja, viņa visu laiku trīcēja uztraukumā, turklāt viņai no bailēm sagribējās uz tualeti, kaut arī īstenībā viņai to nemaz nevajadzēja. Viņa ievēroja, ka Rokija seja ir izteikti bāla. Mollija atminējās tās reizes, kad viņš tai bija palīdzējis izkulties no nepa­tikšanām Hārdvikas namā. Tagad viņa jutās vainīga, ka ir iesaistījusi Rokiju. Man ļoti žēl, viņa tam pačukstēja, kad lifta durvis atvērās.

-    Liecies mierā, viņš atbildēja ar nervozu smaidu.

Tagad viņi stāvēja bankas pagrabā. Sev priekšā Mollija

pēc Nokmana plāniem pazina ieejas privātajās pārskai­tīšanas telpās. Kad Brisko kundze veda viņus pa šauro, zemo eju uz seifiem, kur velvēs glabājās dārgakmeņi, Mollija atpalika. Viņa gribēja apskatīties, kādas izskatās pārskaitīšanas telpas un arī pārbaudīt, vai tajās nav pa­likuši nehipnotizēti apsargi. Un tā, atdalījusies no Rokija un Brisko kundzes, viņa iegāja vienā no šīm telpām. Tas bija ārkārtīgi veiksmīgi, ka viņa tā izdarīja.

Kāds vīrs ar akmenscietu seju, tērpies svītrainā uzvalkā, pacēla skatienu. Uz galda sev priekšā viņš bija nolicis

depozītu drošības kastes paplāti un tīksminājās par ļoti lielu dimantu. Ko, pie velna, tāds sīkais meklē te lejā? viņš noprasīja, samiedzis acis un sašķobījis seju drūmā grimasē. Mollija viņu ātri pakļāva un izņēma dimantu no viņa ķetnai līdzīgās rokas. Dimants bija smags, ciets un milzīgs. Kad Mollija to valstīja plaukstā, tas uztvēra viņas atspulgu.

-             Apžēliņ, tā nu gan ir vesela bagātiba, viņa brīnī­jās.

-    Nūja, virs norūca. Šo-dien no-zagu.

-     Kam tad? Mollija satriekta un ieinteresēta vaicāja.

-    Ci-tam blē-dim.

Mollija noskurinājās, ielika dimantu jakas kabatā un pa­nāca Rokiju, kas kopā ar Brisko kundzi stāvēja trīs durvis tālāk pie seifu telpām.

Rokijs izskatījās tā, it kā nupat būtu saņēmis ziņu, ka Petula pārvērsta maltajā gaļā.

-    Kas par lietu?

-             Atslēgas, Rokijs aizsmacis čukstēja. Tas idiots Nokmans vispār nenieka nezina par šo vietu. Kopš viņš te bija, viss ir modernizēts. Mēs nekādi nevaram iekļūt šajos seifos un atvērt drošības depozītu kastes.

-    Kāpēc?