Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Man šķiet, ka mēs nerīkojam skolēnu ekskursijas pa Šoringu. Bet savam skolas darbam tu vari paņemt literatūru par banku mūsu informācijas nodaļā. Esmu pārliecināta, ka ar to tavām vajadzībām pietiks. Uz redzēšanos!

Nē, iebilda Mollija, man, lūdzu, darbam būtu ne­pieciešama jūsu personiskā palīdzība.

Būdama bankas vadītāja, Brisko kundze bija iemācī­jusies neuzticēties cilvēkiem, tāpēc viņu hipnotizēt bija grūti. Mollija secināja, ka sievietei piemīt pārsteidzošas pretestības spējas. Viņa kā suns raustīja saiti un atteicās nākt līdzi, taču Brisko kundzes līdznākšana bija neizbē­gama, jo viņa atradās Mollijas pavadā. Viņa raustījās un locījās, cenzdamās aizsargāties, taču nespēja pretoties Mol­lijas velkošajam skatienam. Pusminūtes laikā Mollija bija viņu noķērusi uz āķa pamatīgi un pa īstam.

Drīz jau Brisko kundze piekrita darīt visu, ko prasīja Mollija.

Nezaudējot laiku, viņa pa vienam iesauca savā kabinetā visus bankas darbiniekus un apsargus, un Mollija tos pa­kļāva savai maģijai. Katram viņa deva vienus un tos pašus rīkojumus: normāli turpināt darbu līdz desmitiem, tad sa­pulcēties bankas vestibilā un gaidīt turpmākos rīkojumus. Mollija vēlējās, lai banka turpinātu normāli darboties pēc iespējas ilgāk. Bija jau pāri pusdesmitiem.

Pa to laiku Rokijs atradās bankas vestibilā, uzmanīdams jaunpienācējus. Viņš redzēja klientus nākam un ejam un vēroja, kā ierēdņi aiz stikla starpsienas atstāj savus galdus un atgriežas ar stiklainu skatienu acis.

Tagad, apstrādājusi visus apsargus, ieskaitot abus go­rillas pie centrālās ieejas, un pārējos bankas darbiniekus, Mollija pievērsa uzmanību kamerām, kuras spiegoja no visiem stūriem. Dažas no tām, kā viņa atklāja, bija no­slēptas atkritumu tvertņu sānos. Jau tagad tās noteikti bija ierakstījušas Rokiju un Molliju. Bija ļoti svarīgi iznī­cināt šos pierādījumus, un tad darbs varēja sākties. Brisko kundze aizveda viņu uz videonovērošanas telpu, un visas kameras tika izslēgtas.

-    Un tagad, teica Mollija, atviegloti nopūtusies, es gribu, lai tu attin atpakaļ lentes un izdzēs visu šorīt uz­filmēto.

-     Tas nav ie-spē-jams, teica vadītāja. Tas elek-tronis-ki nonāk tie-ši mū-su ierakstu da-ļā.

-     Ko?! Mollija neticīgi izsaucās. Tas taču nebija ie­spējams! Rokijs un viņa uz videolentes ierakstu daļā! Tas bija šausmīgi. Molliju taču pazīs! Pat stulbāko detektīvu pārņemtu aizdomas, redzot viņu pastaigājamies pa ban­kas dienesta telpām. Nokmana piezīmēs nebija teikts ne­kas par ierakstu daļu. Molliju pārņēma niknums, un tajā pašā laikā viņa krita panikā. Gaidi šeit, meitene no­komandēja. Ar saspringumā sažņaugtu kuņģi meitene izsteidzās ārā pie Rokija.

-     Rokij, viņa noņurdēja, mums ir sarežģījumi. Mēs esam ierakstīti video, un to nav iespējams izdzēst, jo filma automātiski tiek pārraidīta uz ierakstu daļu… Mēs ne­varam turpināt, mūs uzreiz noķers, bet, Rokij, ja mēs to nedarīsim, kas notiks ar Petulu?

Rokijs izskatījās uztraukts. Aizved mani uz videoie­rakstu telpu, viņš teica. Es neko nesolu, bet varbūt man izdosies to nokārtot.

Izdabūjis no Brisko kundzes ierakstu daļas vadītāja te­lefona numuru, Rokijs apsēdās pie telefona un mēģināja koncentrēties. Pa telefonu viņš līdz šim bija hipnotizējis tikai dažas reizes, tāpēc zēns bija ļoti uztraucies, vai spēs to paveikt tagad. Bija ļoti grūti atslābināties, jo viņam blakus stenēja un kodīja lūpas Mollija. Tad viņš dziļi ie­vilka elpu un sāka.

Koncentrējies tā, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība, Rokijs uzspieda numuru. Atbildēja operators, un, tā kā viņš nebūt nebija no aizdomu pilnajiem, hipnotizēt viņu no attāluma izrādījās daudz vieglāk, nekā Rokijs bija iedo­mājies. Drīz vien operators bija izdzēsis visu rīta ierakstu. Tad Rokijs, juzdamies jau daudz pārliecinātāks par sevi, piezvanīja bankas apsardzes firmai un lika apsargam at­slēgt Šoringa bankas signalizāciju.

-    Fūūūūū, Mollija pie sevis nopūtās. Tas bija spīdoši, Rokij!

-     Par laimi, tas iedarbojās, teica Rokijs, uzelpodams vieglāk. Kādu brīdi likās, ka nekas nesanāks. Tomēr rā­dās, viņš uzsvēra, ka Nokmana plāni nav pilnīgi. Ce­rams, ka mūs vairs negaida nepatīkami pārsteigumi.

Mollija pamāja, juzdama nelabumu. Tad viņi turpināja.

Uz Brisko kundzes kabinetu tika izsaukti abu ieejas durvju apsargi. Kad viņi hipnozes stāvoklī stāvēja viens otram blakus, izkāruši mēles, Mollija nodomāja, cik ļoti gan viņi līdzinās akmens laikmeta cilvēkiem.

-     Kuru mēs ņemsim par šoferi? viņa apvaicājās Roki­jam. Kurš no viņiem izskatās inteliģentāks?

-    Es jau nu neteiktu, ka kādam no viņiem smadzenes ir lielākas par cukura graudu, teica Rokijs, bet man šķiet, ka tas kreisajā pusē izskatās apķērīgāks.

-    Kā tu to zini?

-     Viņš necenšas apēst savu apkaklīti.