Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Vari derēt, ka uzminēju, atbildēja Rokijs.

Mollija atkal apsēdās un pasmaidīja. Bija tik labi, ka Ro­kijs atgriezies un ir, kam uzticēties. īsti draugi ir pats la­bākais pasaulē, viņa teica. Tie ir labāki par popularitāti, slavu vai naudu, Rokij. Es tā priecājos, ka tu mani uzmeklēji.

Taču ko mēs darīsim ar Petulu? Un ko iesāksim ar Nokmanu un laupīšanu?

-Jā. Rokijs lēni pamāja. Tagad šis tas ir mainījies, jo Nokmans nezina par mani.

-     Ceru, ka nezina, Mollija klusi teica.

-    Kā tu domā, kad viņš pieprasīs, lai tu aplaupi banku?

-             Kas to lai zina? jautāja Mollija. Viņš ir tik alka­tīgs … varbūt rīt?

-             Tik drīz? brīnījās Rokijs. Šādā gadījumā mums ir laiks tikai tam, lai tiktu par visu skaidrībā. Man ir ideja. Jāatzīst, vēl diezgan neskaidra, taču tā varētu darboties.

DIVDESMIT SESTĀ NODALA

Zibens apgaismoja Petulas cietuma kameru. Viņai ne­patika negaiss, un pašlaik tas baidīja viņu vēl vai­rāk. Viņa trīcot ierāvās mitrās pagrabtelpas stūri, kur Nokmans bija viņu ieslodzījis.

Pēc nolaupīšanas Petula tika aizvesta no teātra un pa­vadīja nakti Nokmana baltajā furgonā, kura aizmugurē izstiepies gulēja pats īpašnieks. Caur sava krātiņa režģiem Petula bija pētījusi vīrieša valzirga seju un skorpiona kak­larotu un, kamēr viņš krāca, prātoja, kāpēc gan šis savādi smakojošais cilvēks ir viņu nolaupījis. Viņai izdevās ar nagiem aizķert vecu, pusapēstu sviestmaizi ar Boloņas mērci un ievilkt to savā krātiņā. Tad viņa bija aizmigusi ar pilnu vēderu. Nākamajā dienā vīrs bija aizbraucis uz kādu tukšu, vēsu rūpnieciska izskata celtni, kurā viņi atradās ari tagad. Viņš bija novietojis furgonu ēkas iekšienē blakus lielai kravas automašīnai un tad cimdotām rokām nostie­pis Petulas krātiņu lejā šajā pagrabtelpā. Viņš bija atvēris krātiņa aizšaujamo bultu, norāvis viņas kaklasiksnu un aizgājis. Par laimi, telpā bija kāda piloša caurule, kas no­zīmēja to, ka Petulai ir, ko dzert, bet nav nekā, ko ēst.

Petula atkal un atkal grozījās uz veca, salauzta, pēc pelējuma dvakojoša dīvāna, cenšoties atrast ērtāku pozu. Viņa vēlējās, kaut būtu kāds akmens, ko pasūkāt. Un vēl viņa vēlējās, lai beigtos zibeņošana.

Tas pats zibens uzliesmojums apgaismoja ietvi, kad Nokmans teciņiem traucās caur lietusgāzi. Viņš steidzās pa tumšajām centra ielām netālu no Centrālparka, kura estrādē nupat bija ticies ar Molliju Mūnu. Viņa kājas bija slapjas no kāpšanas peļķēs, un no cepures tecēja ūdens, bet sirdī viņš jutās pacilāts. Nokmans bija pēc visiem no­teikumiem ideāli šantažējis Molliju Mūnu. Meitene nekādi nevarēja atteikties pildīt tā prasības. Pēc dažām dienām viņš būs bagātāks par jebkuru noziedznieku visā nozie­dzības vēsturē. Kā viņš mīlēja šo mopsi!

Ik pa brīdim Nokmans apstājās kādā durvju ailā, lai atvilktu elpu un ieklausītos, pārbaudot, vai Mollija nav atvedusi līdzi policiju. Ik reizi viss, ko viņš spēja saklausīt, bija spēcīgā lietusgāze. Tā nu viltus profesors traucās pa alejām un sānieliņām, steidzoties atpakaļ uz noliktavu. Pēc piecpadsmit minūtēm viņš bija klāt un trīcošām ro­kām darbojās ar atslēgām. Iekļuvis iekšā, Nokmans atkrita krēslā, sirdij vēl dauzoties no straujā gājiena. Pēc dažām minūtēm vīrietis piecēlās un ielēja sev lielu porciju viskija, un vēl pēc pieciem viskijiem viņš bija aizmidzis.

Nokmans gulēja nemierīgi un pamodās pulksten sešos nākamajā rītā ar sausu muti un šausmīgām galvassāpēm pēc izdzertā viskija. Pasniedzies p c ūdens pudeles un pārlaidis skatienu tumšajai noliktavai, viņš secināja, ka pēc viņa neviens nav atnācis, un tas lika viņam justies jau daudz labāk. Astoņos viņš jau stāvēja telefona kabīnē un sastādīja Mollijas numuru. Lai būtu pavisam drošs, viņš bija uzlicis savu ierīci ar austiņām un turēja pie klausules mikrofonu. ,

Mollija piecēlās gultā sēdus, lai atbildētu uz zvanu.

Labrīt, Mollij! sacīja Nokmans. Un apsveicu ar to, ka nedarīji neko muļķīgu. Tavam sunim joprojām klājas labi.

Mollija izmisīgi pamāja Rokijam, kas gulēja uz dīvāna, lai norādītu, ka pa telefonu zvana Nokmans. Rokijs strauji piecēlās sēdus.

-    Es saprotu, ka tu piekriti darbam? viņš jautāja.

-     Jā, atbildēja Mollija. Nokmana balss kropļotājā iz­klausījās pēc citplanētieša.

-    Labi. Vai tev ir rakstāmais? -Jā-

-     Tad man ir tās noliktavas adrese, kur tev jānogādā bankas mašīna, kad tā būs pilna. Durvis būs vaļā.

Mollija pierakstīja noliktavas adresi. Tā atradās Manhe­tenas rietumu daļā, 52. ielā pie dokiem, kur bija milzums pamestu vecu ēku.

-    Un tad es aizvedīšu bankas mašīnu, ko vada hipnotizēts apsargs, uz noliktavu, taujāja Mollija, un pēc tam?

-     Mīļā Mollij, Nokmans nepacietīgi teica, viss ir rak­stīts norādījumos, ko tev iedevu. Ceru, ka esi gatava šim darbam.

-Jā, jā, atteica Mollija. Piedošanu, es tikai nedaudz nervozēju.

-     Tikai nenervozē tik ļoti, ka varētu salaist visu grīstē, Mollij. Jo tad, ja tu izgāzīsi pasākumu, es vairs tik laipni neuzlūkošu tavu sun