Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Tagad vari izkāpt, teica Rokijs. Nokmans paklausīgi izkāpa un spēra soli uz noliktavas grīdas. Petula viņam uzrūca, un Nokmans piepūta vaigus, līdz tie bija pilni ar gaisu. Kad viņa acis sāka riņķot orbītās, Petula atkāpās. Šis vairs nebija tas skarbais virs, ko viņa pazina. Šis izskatījās tā, it kā varētu pēkšņi uzsprāgt. Petula nolēma atstāt viņu mierā un tā vietā uzbrukt kārtējam dārza rūķim.

Mollija glāba hipnotizēšanas grāmatu. Fūūū, viņa svelpjoši nopūtās.

Tad viņa un Rokijs apgāja apkārt Nokmanam. Attiecīgi apģērbts, nosprieda Mollija, viņš būtu ideāls putnubiedēklis.

-    Mmmmm, atsaucās Rokijs. Tu, viņš pavēlēja Nok­manam, tagad atradīsies ari šis meitenes varā. Viņu sauc… Rokijs palūkojās apkārt. Matu Žāvējamā.

-             Man ir bijušas ari sliktākas palamas, iespurdzās Mollija.

-     Un mani, turpināja Rokijs, sauc Kaķa Grozs.

Nokmans nopietni pamāja, un Mollija ar Rokiju sāka

ķiķināt.

-    Kas es esmu? jautāja Rokijs.

-              Kaķa Grozs, atbildēja Nokmans tā, it kā teiktu "Dievs".

-    Un kas ir ši meitene?

-             Matu Žāvējamā. Es darīšu vi-su, ko pavē-lēs Matu Žāvējamās jaun-kundze un Kaķa Groza kungs. Petulas riešana pārmāca Rokija un Mollijas slāpētos smieklus.

-             Kuš, Petula, Mollija apsauca. Pagriezusies pret Ro­kiju, viņa čukstus jautāja: Un ko tālāk?

Rokijs paraustīja uzacu matiņus. Viņi jau bija pārsprie­duši, kas būtu jādara, ja Nokmans atgrieztos pilnībā hip­notizēts, taču nebija nonākuši ne pie kāda lēmuma.

-            Darīsim tā, kā es teicu, ierosināja Rokijs. Vienkārši atstāsim mašīnu šeit, izlaidīsim Nokmanu ar apstulbinātu prātu kaut kur Manhetenā un anonīmi piezvanīsim po­licijai. Kad viņi būs uzzinājuši šo adresi, gan jau tiks skaidrībā.

-            Nekādā gadījumā, Mollija aizsmakusi čukstēja. Es taču tev teicu… ja policisti ieradīsies šeit, viņi varbūt no mašīnas nonāks līdz Nokmanam, un tad, kad viņi to iz­meklēs, viņi var atklāt, ka Nokmans ir nohipnotizēts, un varbūt viņi noņems visu mūsu hipnozi un tad beigu beigās atradis arī mūs.

-            Varbūt mēs vienkārši varētu kaut kur atstāt mašīnu? -% jautāja Rokijs.

-            Nē, jo viņi to atradīs. Tas ir pārāk riskanti. Nē, mums dārgakmeņi jāpārliek kaut kur citur, piemēram, atkritumu maisos. Mēs varētu tos nolikt ārpusē pie bankas ieejas.

Izskatījās, ka Rokiju māc šaubas.

-     Kāpēc ne? nelikās mierā Mollija. Tagad bankai vairs nav vajadzīga apsardze, jo nav palicis, ko zagt, tā ka tas būtu droši. Neviens neiedomāsies, ka laupītāji varētu atgriezties. Mēs varētu izsaukt policiju un pateikt, kurp jādodas.

-    Mēs nevaram tos likt atkritumu maisos, čukstēja Ro­kijs. Un ja nu atkritumu savācēji nodomā, ka tie tiešām ir atkritumi? Un mēs nemaz nevaram tos aizstiept vienā reizē to tur ir tonnām. Paietu vesela mūžība, kamēr mēs tos izkrautu no mašīnas. Kāds mūs noteikti ievērotu.

Petula, sajutusi sarunas spriedzi, sirdīgi rēja uz kādu sārtsejainu rūķi, it kā pie visa vainojams būtu tas.

-    Jā, tev taisnība, atkritumu maisi nebūtu labi. Un kā ar tām rokassomiņām augšstāvā?

-    Tās ir par mazu, čukstēja Rokijs. Un, šā vai tā, tās tiktu nozagtas. Rokassomiņās taču vienmēr ir nauda, vai ne?

-    Hmm, mums vajadzīgi lieli maisi, kurus neviens ne­zagtu vai nesavāktu.

Petula uzbruka citam rūķim, mēģinot nokost tam de­gunu. Beidzot viņa to apgāza. Rūķa cepure atsitās pret betona pakāpienu un galva atsprāga vaļā. Petula palūkojās augšup tik lepni, it kā tikko būtu nogalinājusi pūķi.

-    Rūķi! Mollija noelsās. Skaties, tie ir tukši! Redzi, tiem ir pieskrūvējamas pamatnes, apakšdaļu var piepildīt ar smiltīm, lai tie neapgāztos.

-     Labāk nevar būt, piekrita Rokijs, paceldams rūķa pīpi. Paldies, Petula!

-    Vau, vau, rēja Petula, apmierināta ar sevi.

Nākamo divarpus stundu laikā Mollija, Rokijs un Nok­mans, uzvilkuši gumijas cimdus, lai neatstātu pirkstu nospiedumus, ķērās pie darba, izvietodami aploksnes ar no­zagtajiem dārgakmeņiem un juvelierizstrādājumiem rūķos. Katrs rūķis saņēma jauktu pildījumu. Smalkākus, vieglākus juvelierizstrādājumus galvā un ķermeņa augšdaļā, lai tie neizjuktu, un smagākos dārgakmeņus apakšdaļā, lai pie­šķirtu rūķiem stabilitāti. Vairumam rūķu iekšā bija pietie­kami daudz vietas, lai tur ietilptu pāris mazo futbolbumbas izmēra maisiņu no bankas. Pēc pamatņu pieskrūvēšanas dārza statujas izskatījās tikpat nevainīgas kā iepriekš.

Beidzot Nokmans, kas svīda un smakoja kā netīra zeķe, ielika pēdējo no rūķiem auto kravas nodalījumā.

Mollija un Rokijs, turēdami Petulu, priecājās par ierindā stāvošajiem smaidošajiem rūķiem, kuri bija gatavi darbī­bai, un vēroja, kā Nokmans uz mašīnas elektriskā pacēlāja platformas laižas lejup.

-     Vai atstāsim viņu te? jautāja Rokijs.

-     Nē, viņš ir pārāk bīstams, čukstēja Mollija. Viņš pārāk daudz zina. Viņam var būt bankas aplaupīšanas karte vai kas cits, kas varētu atsvaidzināt viņa atmiņu.

-     Bet… bet tas taču nozīmē, ka viņam jābrauc mums līdzi, novaidējās Rokijs.