Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-     Rokij, ne tikai tas. Ir vēl kaut kas tāds, kas liek man justies… nu, slikti. Es zinu, šis viesnīcas numurs ir burvīgs un tā tālāk, bet lieta tāda, Rok, ka man sāk nepatikt būt zvaigznei Mollijai Mūnai. Varbūt man tas patiktu, ja es tiešām būtu tā, par ko visi domā, ka es tā esmu, bet es jau tā neesmu. Mani sāk nogurdināt tas, ka cilvēkiem es patiku vienīgi tāpēc, ka viņi ir nohipnotizēti, lai es viņiem patiktu. Cilvēkiem es nepatiku kā īstā es. Viņiem patīk kaut kas nereāls. Kā reklāma. Viņiem patīk kaut kāda viltus Mollija Mūna. Tas man liek savā īstajā būtībā justies kā niecībai, un mana dzīve šeit ir tikai laika zaudēšana, jo šī nav īstās Mollijas Mūnas dzīve. Neviens nekad neiepazls īsto Molliju Mūnu. Viņa palūkojās uz Petulu, kas gulēja ciešā miegā. Man šķiet, ka pat Petulai es tā īsti nepatiku. Es viņu nohipnotizēju, lai patiktu.

-    Mollij! Bet tas taču bija tik sen. Droši vien tagad hip­noze, kam tika pakļauta Petula, jau ir izbeigusies.

-     Izbeigusies? Par ko tu runā?

-     Mollij, zini, tā taču neilgst mūžīgi. Vai tad tu to vēl neesi sapratusi? Mūžīgas var būt mācības, kādas dzīvnieki vai cilvēki gūst no hipnozes, piemēram, Petula vairs neēd šokolādes cepumus un tu viņai patīc. Viņa ir piesavināju­sies jaunus paradumus, kas liek viņai justies labāk, tāpēc ari turpina tos piekopt. Taču pati hipnoze neilgst mūžīgi. Petula vairs nav hipnotizēta. Tagad tu viņai patīc tāpēc, ka patīc.

-    Tad tu gribi teikt, ka hipnoze, kādai es pakļāvu Beriju Bregu un Riksiju Blūmiju, izbeigsies? Mollijas mute pa­lika vaļā.

-     Noteikti. Beigu beigās. Viņi nekad neuzzinās, ka pa­tiesībā ir bijuši hipnotizēti, un vienmēr atcerēsies tevi kā spīdekli. Bet, ja tu viņus neredzētu sešus mēnešus, viņi vairs nedomātu, ka esi tik spīdoša, kādu viņi iedomājās tevi esam agrāk. Tev nāktos viņus atkal un atkal hipnotizēt no jauna.

-    Un manis hipnotizētā publika?

-     Tāpat. Viņi atcerēsies, ka tu biji laba, taču, ja viņi vēlreiz ieraudzītu tevi uz skatuves, tev nāktos viņus hip­notizēt no jauna, citādi viņi ieraudzītu tavu dziedāšanu un dejošanu tādu, kāda tā ir.

-     Bet kā tu visu to zini? jautāja Mollija.

-     No grāmatas, protams, attrauca Rokijs. Mollija iz­skatījās apmulsusi. Ak jā, viņš piebilda, aizsedzis muti ar roku, tas bija rakstīts astotās nodaļas beigās.

-    Tātad šī būtiskā informācija atradās tavā kabatā. Sa­sodīts!

-     Piedod!

-     Neuztraucies, Mollija domīgi noteica. Tātad hip­noze izbeidzas. Vai zini, ko? Ir izbeidzies ari manas dzīves posms šeit. Es jau tāpat gribēju pamest Ņujorku kopā ar tevi un Petulu. Tagad, kad tu esi to visu man izstāstījis, es tiešām gribu doties prom. Lai man būtu visi jāvaldzina un jāhipnotizē visu laiku, mūžīgi… uhhh! Kāds murgs!

-     Uz kurieni tu gribi doties? vaicāja Rokijs.

Mollija palūkojās griestos. Es visu laiku uztraucos, -

viņa atzinās, par to, kā iet Hārdvikas namā. Ne jau par Heizlu vai Gordonu, vai Rodžeru, bet par Džemmu un Ge­riju, un Rūbiju, un Džinksu.

-    Mmmhmm, es jau ari, piekrita Rokijs. Iedomājies, kas tur notiek, ja Heizla ir galvenā. Tas varbūt ir vēl ļaunāk nekā tad, kad tur bija Aderstones jaunkundze, pat tad, ja tur palaikam iegriežas Trinklberijas kundze.

-    Un tā visa ir mana vaina, teica Mollija. Varu derēt, ka Heizla liek viņiem darīt visus darbus. Es gribu atgriez­ties. Bet tu, Rokij… tu jau negribēsi atgriezties tagad, kad tev ir jauni vecāki.

-    Ā! Nu labi, Mollij, man tev ir kas stāstāms par Alabasteriem. Viņi nav neko lādzīgi.

-     Nav lādzīgi?

-     Nē. Patiesībā viņi ir briesmīgi.

Rokijs turpināja stāstīt Mollijai par baismīgajiem Alabasteriem, kuri Hārdvikas nama apmeklējuma dienā bija likušies brīnišķīgi, bet parādījuši īsto dabu pēc atgriešanās Amerikā. Viņi bija ļoti, ļoti stingri, un Rokijs viņu mājā bija juties kā cietumā.

-    Viņi gribēja mani ieģērbt stīvos, vecmodīgos uzvalkos un pavēlēja sēdēt istabā, lai es lieku mozaīkas vai veidoju origami.

-     Kas ir origami?

-    Tā ir tā japāņu papīru locīšanas māksla. Man jau ne­būtu nekas pretī mazliet ar to padarboties, tikai viņi man iedeva grāmatu, no kuras mācīties, un tos norādījumus nebija iespējams izpildīt, un viņi gribēja, lai es to daru visu dienu.

-    Visu dienu?

-    Nu, ļoti ilgi. Viņi teica, ka tas disciplinēšot manu prātu. Es, protams, viņus hipnotizēju, lai tiktu vaļā no origami.

-    Kas vēl?