Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-             Vai es, lūdzu, varētu dabūt salveti un pirkstu skalo­jamo bļodiņu? palūdza Nokmans.

-            Un jāmaina viņa akcents, teica Mollija. Pēc Čikāgas akcenta mūs varētu pieķert. No šī brīža tu runāsi ar… vācu akcentu.

-    Lab, lab, tā tam būs būt, piekrita Nokmans.

Kad Nokmans bija notiesājis banānu, Rokijs palūdza viņu piecelties. Bērni atkal aplūkoja viņu no visām pusēm un ievēroja sakumpušo muguru, trekno kaklu un dubultzodu.

-            Vai mēs nevaram padarīt viņu nedaudz izskatīgāku? jautāja Rokijs. Izmēģinot viņš pieprasīja: Tagad izskaties pēc kucēna!

Nokmans nekavējoties izkāra mēli un pacēla rokas kā ķepas. Viņa acis bija platas un kāras.

-            Gandrīz tā. Tikai ievelc atpakaļ mēli. Nokmans pa­klausīja. Rokijs pačukstēja Mollijai: Viņš ir tik savāds. Man viņa žēl.

-    Žēl viņa? Viņš taču ir žurka, atteica Mollija.

Nokmans sāka tēlot žurku, rāpojot pa grīdu un ošņājot.

Es taču neteicu, lai tu esi žurka! dusmojās Mollija.

-             Piedošan, Matu Žāvējamās jaunkundz, atvainojās Nokmans.

-     Bet viņam nav draugu, čukstēja Rokijs.

-             Ir gan. Milzums citu žurku. Pajautāsim viņam. Uz­zināsim kaut ko par viņu. Vai tev ir draugi? noprasīja Mollija.

-            Nē, nē. Nekād draug nekad, paziņoja Nokmans savā vācu akcentā. Man vienig bij pūkains papagails kād­reiz. Dziedāj dikt smuk un lidoj apkārt pa dārz. Nokmana acis sariesās īstas asaras. Mollija saņēma sevi rokās. Vis­mazāk jau nu viņa vēlējās izjust žēlumu pret Nokmanu.

Taču Rokijs bija ieinteresēts un līdzjūtīgs. Kas ar to notika?

-    Viņ nosit Snaf kung žurk slazd. Es viņ atrad beigt.

-            Cik briesmīgi! iesaucās Rokijs. Mollij, tev jāpiekrīt, ka tas ir skumji… Nabaga papagailis, nabaga virs! Bet kas bija Snafa kungs?

-    Viņš bij mūs namsaimnieks. Mums bij kopīgs dārzs.

-     Un kāpēc tev nebija citu draugu? jautāja Rokijs.

-    Tāpēc, ka es bij jocīgs.

-    Jocīgs? Kā?

-    Vienkārš jocīgs. Nepopulārs.

-             Es sākumā nesapratu. Tas ir šausmīgi, teica Rokijs. Man viņa žēl.

-             Man gan ne, paziņoja Mollija. Viņš bija tiešām nejauks pret Petulu un ļoti nelietīgs pret mani. Izbeidz, Rokij! Kas tev uznācis? Tas čalis taču ir kretīns.

-            Nedomāju, ka viņš ir nelietīgs līdz savas dvēseles dzi­ļumiem, iebilda Rokijs.

-             Tu tā nedomā? Pajautāsim viņam pašam! Nu labi, kungs. Vai jūs neuzskaitītu visas tās riebeklības, ko esat pastrādājis, kopš nomira jūsu papagailis?

Nokmans pamāja un sāka stāstīt bērna balsi. Es uzvilk žurk slazd un nolik to zem gald, kur sēdēj Snaf kungs un tas iecirt viņ kājs pirksts tāpat kā man P-P-Pūkain.

Rokijs palūkojās uz Molliju, it kā teiktu: "To viņš ari bija pelnījis."

Nokmans turpināja: Es iebēr papagaiļ barib Snaf kung pārsl kārbā, un viņš to apēd.

Arī tas vēl izklausījās pēc pelnītas atriebības.

-            Labi, labi, teica Mollija. Nestāsti vairs par to, ko tu nodarīji Snafa kungam, jo viņš acīmredzot bija to pelnījis. Stāsti mums par citām nelietībām.

Pār Nokmana lūpām sāka plūst atzīšanās straume. Es nozag Stjuart Blais pulksten un apsūdzēj vien cit puik un direktors viņ nopēr. Es izķēpāj vis Šerlijs Denings

mājsdarb un pārzīmēj viss viņš labākos zīmējums. Es lik Robiņam Flečeram apēst piecpadsmit beigts mušs, un, kad viņš bij slims, es lik viņam ēst tās mušs. Es izstūm Debras Kronlijs galv caur kāpņ margām un tad vajadzēj braukt ugunsdzēsēj brigādei, lai dabūt viņ ārā. Es atņēm bērniem konfekts un teic, ja viņ kādam sūdzēs, es viņ galvs noskalos atejā…

Mollija pārtrauca. Tāds ļaunums taču nāk no dvēseles dziļumiem, vai ne, Rokij?

Rokijs paraustīja plecus. Tā varētu būt.

-     Kas vēl? jautāja Mollija. Izlaid dažus gadus!

Tagad Nokmana balss izklausījās vecāka. Es sadedzi-

nāj Denij Taik lidmodel, ko viņš bij taisījs trīs nedēls. Es nostiep stīg starp div stabiem pie veco ļauž pansionāt, un vecā Stoks kundz paklūp un salauz degun. Tas gan bij jautr. Tad es paklupināj vien akl vir. Tas nebij grūt un es nozag viņ mak.

-     Nozagi viņa maku?! Mollija bija šokā. Un vēlāk?

-     Vēlāk?

Nokmana atmiņa tika pārtīta uz priekšu garām neskai­tāmām ļaundarībām. Vēlāk es iemācījās zagt citur. Tas bij dikt noderig. Rotaļliets, vis, ko varēj nozagt. Un es iemācījās to pārdot vec liet bodē. Tas bij mans karjers sākums.

-    Un cik tev tad bija gadu?

-     Vienpadsmit.

-     Kas vēl?

-    Es nozag vienai meitenei riten un ieslēdz viņ paš kam­bari. Neviens vesel dien un nakt nezināj, ka viņ tur ir. Es lik maziem bērniem apzagt savs vecāks. Ja viņ izstāstīj, es viņš piekāv. Es piespied vien bērn aplaupīt vien vec vir māj priekš man. Viņš ielld pa maz lodziņ. Tas bij labs darbs.

-    Tas nu gan nebija nekāds labais darbs, Mollija viņu izlaboja.

-     Nē, nē, nebij labs, teica Nokmans, pēkšņi mainījis savas domas.

-    Un kā ar pēdējiem gadiem?