Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Labi, turpināja Mollija. Un tagad, kamēr tu tā guli, es gribu, lai tu iztēlojies, kā jutās Petula, tevis nozagtā mopsene, kad tu pret viņu izturējies slikti.

-    Vau, rrrr, vau.

Mollija redzēja, ka viņš neko daudz nejūt, tāpēc pie­bilda: Un, ja nu tu neko nejūti, tad iedomājies savu mi­rušo papagaili.

-    Aaaaaaaūūūūūū! Nokmans žēli iegaudojās.

-     Nu redzi, teica Mollija, viņš domā par nabaga Petulu un papildina to ar savām skumjām par papagaili. Viņš mācās.

Nokmans atkal iegaudojās: Aiaaaaaaūūūūūū!

-    Un tagad, Mollija pārkliedza viņa gaudošanu, kad vien kāds tev teiks "sveiks", tu atgulsies uz muguras un šādi gaudosi, un šādi jutīsies, un iztēlosies, kā jutās Petula, kad tu biji viņu nolaupījis. Pievērsusies Rokijam, viņa paskaidroja: Ik reizi, kad kāds saka "sveiks", varētu būt pietiekami bieži, lai mācība iegultos viņa prātā, vai tev tā nešķiet? Un tas, ka mēs to darām šādi, nozīmē, ka mums nevajadzēs viņam to pastāvīgi atgādināt.

Tad, lai pārtrauktu troksni, Mollija lika Nokmanam pie­celties un lēkāt apkārt kā uzbudinātam orangutānam.

-     Uuuh, uuuh, uuuh, viņš rūca.

-    Un tagad, sacīja Rokijs, uztvēris ideju, par visiem pārējiem taviem sliktajiem darbiem ik reizi, kad kāds tev teiks "labvakar", tu atcerēsies tieši to ļauno darbu, par kuru tev liks atcerēties šis cilvēks, un tu tam izstāstīsi, ko esi nodarījis, un atkal atcerēsies savu papagaili. Labi?

-    Uuuh, uuuh, uuuh, aah, labi, pamāja Nokmans, ie­lāgojot Rokija sarežģītos norādījumus.

-    Tas liks viņam padomāt, vai ne? teica Rokijs.

-     Pavisam noteikti, piekrita Mollija. Un, viņa pa­vēlēja, tu vari beigt būt orangutāns. Labi. Pareizi. Tu strādā mūsu labā, Nokmana kungs. Tu darīsi visu, ko mēs liksim. Mēs izturēsimies pret tevi labi, un tu būsi laimīgs, ka strādā pie mums. Un tagad vari atmosties. Mollija sasita plaukstas.

Tad Rokijs piegāja pie ledusskapja un ielēja visiem pa glāzei Qube.

Sākās gatavošanās aizceļošanai.

Mollija lika no vestibila veikala uznest dažus papildu koferus, jo tagad viņai bija tik daudz jaunu lietu, un Nokmans sāka sakravāt viņas drēbes. Rokijs veica vairākus svarīgus telefona zvanus. Un Mollija uzmeklēja hipnozes grāmatu.

Viņa izņēma to no seifa un uzmanīgi noslēpa mugur­somā. Tad viņa laipoja caur viesnīcas numurā valdošo jezgu, caur Ņujorkas suvenīriem, rotaļlietām un ierīcēm, galantērijas piederumiem un apģērbiem, pārdomājot, ko ņemt līdzi. Ieraudzījusi Petulu guļam uz vecās jakas, viņa nolēma jaku atstāt tepat. No skapja durvīm viņa noāķējp jauno džinsu jaku un piegāja pie loga, lai uzmestu pēdējo skatienu mirgojošajai Manhetenai.

Ārā gāza lietus, taču ēkas apspīdēja ari zemā pēcpusdie­nas saule, tāpēc visi ķieģeļi, tērauda un stikla konstrukcijas mirdzēja. Mollija joprojām jutās niecīga, jo pilsēta bija tik augsta, blīva un pilna ar nekad nesastaptiem cilvēkiem. Taču tagad pilsēta vairs nelikās biedējoša kā pirmajā rītā, kad viņa bija uz to nolūkojusies; tagad viņa šo vietu mī­lēja. Mollija mīlēja debesskrāpjus, trokšņainās ielas, vāj­prātīgos autovadītājus, veikalus, galerijas, teātrus, kino­teātrus, izveicīgos ļaudis, pilsētas parkus un visus tās ne­tīrumus. Un viņa zināja, ka kādu dienu šeit noteikti at­griezīsies.

No spirdzinošā miega Petulu uzmodināja troksnis, kad Nokmans tukšoja Mollijas drēbju skapi. Nezin kāpēc telpā esošais virs viņu vairs nebiedēja tā kā tas, kurš bija viņu nolaupījis, tāpēc viņa nelikās par to ne zinis. No grīdas viņa paņēma jauku akmentiņu un sāka to zelēt. Miegaini vērodama uz balkona stāvošo Molliju, Petula jutās atvieg­lota, ka ir atgriezusies.

Beidzot viesnīcas reģistrators uznesa augšā Mollij ai adre­sētu biezu aploksni un bija laiks doties ceļā.

Pie dienesta ieejas tika piebraukts Mollijas rolsroiss. Ar viesnīcas nesēja palīdzību Nokmans piekrāva to ar ba­gāžu. Drīz vien Mollija, Rokijs un Petula ērti sēdēja auto ādas sēdekļos aiz tonētā stikla logiem. Nokmans novie­tojās vadītāja sēdekli kā šoferis, sulainis, nesējs un ap­kalpotājs.

Rolsroisa dzinējs ierūcās, un viņi slaidā lokā atstāja Belinghemas viesnīcu.

trīsdesmit trešā nodaļa

Pirms Ņujorkas pamešanas Mollijai un Rokijam vēl bija jāapstājas pēdējā pieturā. Rolsroiss urbās uz priekšu pa pārpilnajām avēnijām, līdz Nokmans to apturēja pie augstas ēkas ar trijstūrveida ieeju un uzrakstu Saulstaru studija virs durvīm.

Pa baltajiem marmora pakāpieniem viņiem pretī stei­dzās nekārtīga izskata vīrs tumšzilā uzvalkā. Viņš noņēma tumšās brilles un pasmaidīja, atsedzot zelta priekšzobu augšējā rindā. Laipni lūdzam, laipni lūdzam! viņš sa­jūsmināts atkārtoja. Un paldies par zvanu. Mums ir tāds prieks jūs uzņemt. Es esmu režisors, ar kuru jūs runājāt, Alans Bīkers. Viņš pastiepa Mollijai un Rokijam roku sveicienam. Lūdzu, sekojiet man!

Mollija, Rokijs un Petula sekoja režisoram pa baltiem gaiteņiem un nonāca milzīgā studijas telpā, kas bija pilna ar akustiskām sistēmām, celtņiem un kamerām, un cilvē­kiem, kas stāvēja un skatījās uz Molliju. Jauno zvaigzni Molliju Mūnu.