Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

No pūļa iznāca sirma sieviete, tērpusies ļoti elegantā kostīmā. Šī, iepazīstinot teica Alans Bīkers, ir Qube, Incorporated prezidente Dorotija Goldsmita.

Dorotija Goldsmita paspieda Mollijas roku. Uz viņas pirksta nozibēja gredzens ar milzigu smaragdu. Sveici­nāti, viņa teica lēni un majestātiski. Man tāds prieks!

-     Man ari prieks jūs satikt, atbildēja Mollija. Šķiet, ka pa telefonu jūs runājāt ar manu draugu Rokiju.

Rokijs pakāpās uz priekšu.

-     Sveicināti! viņš sacīja.

-     Man milzīgs prieks satikt ari… jūs, teica Dorotija Goldsmita, tikai nedaudz stiepdama vārdus, un mēs esam gatavi gatavi visam.

Pēc divdesmit minūtēm Rokijs, Mollija un Petula bija saposti un gatavi uzstāties studijā.

-     Gaismas! nokliedzās Alans Bīkers. Motoru, un… sākam.

Un Mollija ar Rokiju sāka. Rokijs bija sagatavojis vien­kāršu džinglu, taču, Mollijas acīm degot pilnkvēlē un Ro­kija balsij skanot vishipnotizējošākajā toņkārtā, un Petulai izskatoties tik piemīlīgai, cik vien iespējams, viņu izpildītā reklāma bija ļoti, ļoti spēcīga. Tā skanēja šādi:

Ja vēlies būt foršs un justies labi, Rīkojies tā, kā sakām mēs abi, Uzmani, uzmani, uzmani Bērnus, kas dzīvo ap mums. Dažiem no tiem varbūt slikti klājas, Pieskati tos, lai tie jūtas kā mājās, Un uzmani, uzmani, uzmani Bērnus, kas dzīvo ap mums. Klausieties…

Dažiem no viņiem nav prieka šai dzīvē, Bet pasaulei nāktos visus še mīlēt. Laimīgu bērnību… Saprati? Bērniem, kas dzīvo ap mums.

Reklāmas beigās Mollija un Rokijs ar pirkstu rādīja tieši kamerās. Uzņemts! nokliedzās Alans Bīkers. Tas bija brīnišķīgi! Jūs abi esat īsti profesionāļi.

-     Nūjā, teica Mollija, uzsmaidot Rokijam, mēs jau gadiem uzņemam reklāmas.

-Jā, priecājās Dorotija Goldsmita, tas bija lieliski, un mēs, kā jau teicāt, pārraidīsim to reizi stundā katru dienu. Televīzijas laiku ar prieku apmaksās Qube Incorporated. Liels paldies jums!

-    Ak nē, iebilda Mollija, paldies jumsi Un tagad visu labu! Mums nu jāiet.

-    Uz redzēšanos! kā apmāti atsveicinājās visi studijā esošie.

Kad viņi atkal sēdēja rolsroisā, Rokijs sacīja Mollijai: Nu redzi, smadzeņu skalošanu var izmantot arī labiem mērķiem. Vai tagad vairs nejūties tik vainīga?

Mollija pamāja. Es zinu, ka šī reklāma neizmainīs pa­sauli, bet kaut ko labu taču tā paveiks, vai ne?

-    Noteikti, piekrita Rokijs. Tā būs to vērta pat tad, ja labāks kļūs kaut vai tikai viens cilvēks. Bet vai zini ko? Es domāju, ka to noskatīsies tūkstošiem cilvēku. Mēs nekad neuzzināsim, cik labu darbu tiks padarīts tās dēļ. Iesēj sēkliņu un ceri, ka tā izaugs.

trīsdesmit ceturta nodaļa

Rolsroiss pa Kvīnsas centra tuneli atstāja Manhete­nas salu un pa šoseju ripoja uz Džona F. Kenedija lidostu.

Kad viņi bija nonākuši tur, Nokmans apturēja mašīnu pie starptautisko lidojumu ieejas un palīgā iznāca nesējs. Viņš un Nokmans uzkrāva Mollijas divpadsmit koferus uz lidostas ratiņiem, kamēr Petula lēkāja savā ceļojumu grozā un Rokijs devās iekšā paņemt biļetes. Nesējs iestūma ra­tiņus ēkā, un visi sekoja viņam pie biļešu reģistrācijas galda.

-     Paldies! Mollija pateicās nesējam, kad tas uzcēla pēdējo koferi uz transportiera lentes. Un, ja tas jūs pārāk neapgrūtina, vai jūs nevarētu paturēt automašīnu? Viņa ielika rolsroisa atslēgas nogurušā vīra plaukstā.

-     Paturēt? Jūs domājat novietot to stāvvietā?

-    Tā ir dāvana, teica Mollija.

Vīrieša mute palika vaļā. Vai jūs mani āzējat?

-     Te būs tās dokumenti. Mollija izvilka no džinsu ka­batas saburzītu aploksni. Man atliek tikai ierakstīt šeit jūsu vārdu, un tā ir jūsu. Kā jūs sauc?

-     Luiss Ročeta. Bet jūs taču jokojat, vai ne? Ei, vai es neesmu iekļuvis kādā joku pārraidē? Vīrs lūkojās apkārt, meklēdams slēpto kameru.

-      Nē, attrauca Mollija, ierakstīdama nesēja vārdu automašīnas reģistrācijas dokumentos. Lūdzu, Ročetas kungs! Neņemiet ļaunā.

Ročetas kungs bija tik pārsteigts, ka nespēja izdvest nevienu citu skaņu, kā vien pal… pal…

-    Man bija prieks, Mollija smaidot teica. Visu labu! Viņa vienmēr bija vēlējusies kādam pasniegt tādu dāvanu kā šī. Tad viņa pagriezās, lai runātu ar Rokiju, kas bija ticis skaidrībā ar biļetēm. Pēc piecpadsmit minūtēm Mollija at­kal nohipnotizēja lidostas personālu, lai Petulu nemanīti dabūtu garām pasu pārbaudei un visām rentgenstaru mašīnām.

Rokijs un Mollija devās iepirkties beznodokļu veikalos. Viņiem bija jāapmeklē tualetes piederumu, konfekšu, elek­tronikas un rotaļlietu veikals. Pēc milzu jautrības beidzot tika paziņots par iekāpšanu lidmašīnā. Grīļojoties zem pirkumu svara un nesot Petulas grozu, viņi devās uz div­desmito iekāpšanas vietu, kur bija sarunāts tikties ar Nokmanu.