Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Lidostas ēkā Nokmans no karuseļa savāca visu viņu bagāžas kalnu. Tad Mollija un Rokijs nolēma, ka būtu su­perīgi atgriezties Hārdvikas namā stilīgi. Tāpēc viņi nolīga helikopteru.

Lidojums helikopterā ilga divdesmit minūtes. Zem tā propellera rūkoņas Mollija pavērās pa logu un tālumā ieraudzīja krasta līniju un tad ari Braiersvilas pilsētiņu. Kad pilots jau bija pielidojis tuvāk, viņa norādīja uz pa­kalnu, kur atradās Hārdvikas nams. Tuvojoties aplupušajai, nekoptajai ēkai, Mollija atminējās, kā bija paradusi aizvērt acis un iztēloties, ka aizlido no Hārdvikas nama kosmosā.

Itin drīz viņi jau karājās gaisā tieši virs ēkas pagalma, un lidotājs sāka samazināt augstumu. Viņš piezemējās tieši bāreņu nama priekšā nelielā, līdzenā zemes lauku­miņā, un propellera vēja virpulis pluinīja krūmus, dzelkš­ņus un zāli.

Pilots izslēdza dzinēju. Klāt esam.

Mollija ar gaidpilnu skatienu palūkojās ārā, lai redzētu, kurš pirmais iznāks pa durvīm, taču neviens nenāca.

-     Laikam visi vēl guļ, sacīja Rokijs. Ir taču agrs. Vismaz rādās, ka Heizla nav pārlieku stingra attiecībā uz agru celšanos.

-    Viss tikpat aplupis kā agrāk, secināja Mollija. Viņi izlēca ārā.

Kamēr Petula sajūsmā apostīja sasalušos ceļa dubļus, Nokmans izkrāva bagāžu no helikoptera. Pēc tam pilots novēlēja labu veiksmi un, visiem atkāpjoties nostāk, atkal iedarbināja dzinēju. Pacēlis gaisā īkšķi, viņš aizlaidās. Pēc brīža lidaparāts vairs bija tikai neliels plankumiņš debe­sīs.

Mollija un Rokijs pagriezās pret Hārdvikas namu. Vienā logā pavīdēja maza seja.

-     Kāds ir piecēlies.

-    Kaut kas te notiek, teica Mollija. Te viss ir nedaudz par klusu. Viņa devās pie durvīm, lai nospiestu zvana pogu, taču tad pamanīja, ka saplaisājušās durvis jau ir vaļā.

trīsdesmit sestā nodaļa

Pirmais, kas pārsteidza Rokiju un Molliju, ienākušus pa durvīm, bija smirdoņa. Vestibilā smakoja vienkārši briesmīgi. Smirdēja pēc kaut kā puvuša. Pēc sapuvuša ēdiena, atkritumiem un netīrumiem. Šaha galdiņam lī­dzīgā grīda bija nevis ar baltām un melnām rūtīm, bet gan tik netīra, ka izskatījās viscaur melna.

-     Fui, nodrebinājās Mollija, ietīdama degunu savā kašmira šallē. Cik pretīgi!

-     Ož pēc līķa, teica Rokijs. Un te ir auksti kā morgā.

-    Ai, nerunā tā! žēlīgi novilka Mollija. Tu mani biedē. Bet kāpēc tā smird, un kur visi palikuši?

-    Šķiet, ka smaka nāk no virtuves, minēja Rokijs, aiz­vēris durvis uz pagrabstāvu. Visi droši vien ir augšstāvā. Nolcman, lūdzu, ienes bagāžu un atstāj ieejas durvis vaļā, lai te izvēdinās!

-     Jā, Kaķa Groza kungs, paklausīgi teica Nokmans. Tad Mollija, Rokijs un Petula devās augšup pa akmens pakāpieniem.

Pirmajā stāvā visas guļamtelpu durvis bija ciet, un visā mājā valdīja kodīgs, ass nemazgātu miesu smārds. Mollija atgrūda durvis uz telpu, kur parasti mēdza gulēt Gordons un Rokijs.

Istabā bija klusums, aizkari aizvilkti, bet caurumi ta­jos ļāva telpā iekļūt gaismai pietiekamā daudzumā, lai

pārliecinātos, ka iekšā neviena nav. Un istaba bija pilna ar atkritumiem. Uz grīdas krustu šķērsu sasviesti palagi, segas un appluinīti matrači, bet stiepļu pinuma gultas bija kailas un aukstas. Visapkārt mētājās apelsīnu mizas, ābolu serdes, tukšas kartona piena kārbas, skārdenes, tukšas sautētu pupiņu bundžas un nemazgāti šķīvji. Kad Rokijs atvilka izdilušos aizkarus, no tiem izspurdza kožu mākonis.

Mollija un Rokijs aizvēra šīs guļamtelpas durvis un at­vēra nākamās.

Arī šī istaba bija tukša, un tajā valdīja tāds pats haoss. Trešajā un ceturtajā istabā uz gultām vismaz bija palikuši matrači. Visās telpās bija tāds aukstums, ka Rokijs un Mol­lija varēja saskatīt elpas garaiņus.

-    Bet mēs taču kādu redzējām, teica Mollija. Varbūt viņi ir šeit. Meitene pastūma piektās guļamtelpas durvis un secināja, ka tās ir aizkrautas ar mēbelēm. Tomēr tas nebija izdarīts pietiekami labi, un pēc nākamā grūdiena durvis padevās.

Šajā telpā aizkari bija atvilkti. Un tur skarbajā decembra rīta gaismā sēdēja Gerijs, Džemma un divi piecgadīgie bērni Rūbija un Džinkss.

Viņi bija saspiedušies kopā zem netīrām segām, viņu mati bija pinkaini un sejas nemazgātas, acis plaši ieplestas un baiļu pilnas.

-     Ko jūs šeit darāt, aizbarikādējuši durvis? bija pir­mais Mollijas jautājums. Kad neatbildēja neviens no bēr­niem, pat ne Gerijs vai Džemma, viņa piegāja tuvāk un no-j tupās viņu priekšā. Bērni piekļāvās cits citam kā magneti­zētas dzelzs skaidas. Viņu izturēšanās bija pārsteidzoša.

-    Džemma, Mollija klusi jautāja, vai tu mani nepa­zīsti?

-            N-nē, ierunājās Džemma, pētoši lūkojoties Mollijas sejā.

-    Es esmu Mollija.

-            Bet, Džemma vārgi teica, Mollija ir aizlidojusi, un tu vienalga neizskaties pēc Mollijas. Viņai nebija tik skaistu drēbju un citu lietu kā tev, un viņas kurpes nebija tik tiras kā tavas, un viņas mati nebija tīri, un ari seja viņai bija citāda. Mazā meitene noslaucīja puņķaino degunu segas stūri un noskurinājās.

-Jā, Mollijai bija pūtaina seja, piebilda Gerijs.