Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Un tagad, Mollija teica Gerijam un Džemmai, stās­tiet mums visu! Kur pazudusi Heizla un tie pārējie?

-    Pazuduši? Nekur viņi nav pazuduši, atbildēja Džem­ma. Tepat vien viņi ir. Un mazā dziļi ievilka elpu, lai pastāstītu visu, kas pa šo laiku noticis Hārdvikas namā.

trīsdesmit septītā nodala

Džemma iesāka: Pēc tam kad tu aizlidoji, aizgāja ari Aderstones jaunkundze un Edna, bet, pirms pameta šo vietu, viņas atlaida Trinklberijas kundzi un pieteica, lai nekad vairs neatgriežas. Viņas skaidroja, ka no šī brīža gribot būt jaukas pret bērniem un ka mums, bērniem, nepatīkot, ka pieaugušie mūs izrīko. Tāpēc ap­galvoja, ka mums būšot labāk, ja viņas visas aiziešot.

Mollija atcerējās rīkojumu, kādu bija devusi Aderstonei un Ednai lidostā. Kā gan viņas varēja būt tik stulbas, lai domātu, ka bērnu atstāšana savā vaļā bez neviena, kas varētu palīdzēt, darītu viņus laimīgus?

-     Bet Trinklberijas kundze taču bija jauka, iebilda Džinkss.

-Jā, bet viņa darīja tikai to, ko lika Aderstone, un viss palika pa vecam, turpināja Džemma. Un tad Adersto­nes jaunkundze sapakoja mantas un Edna tāpat, un viņas vēl sastrīdējās, jo Aderstones jaunkundze sagraizīja dažas Ednas drēbes…

-    Viņa sagrieza Ednas mēteli, teica Rūbija.

-    Un abu cepures, piebilda Džinkss.

-    Nūjā, bija diezgan stulbs paskats, kad viņas gāja prom ar sagrieztām drēbēm, teica Gerijs. Edna iedeva mums dažas konfektes, bet tās bija kaut kādas jocīgas, ar šaus­mīgu pildījumu.

-    Tās bija itāliešu konfektes pieaugušajiem, paskaid­roja Džemma. Tomēr, pirms viņas aizgāja, viņas pret mums bija laipnas. Aderstones jaunkundze iedeva man maisiņu naftalīna bumbiņu.

-     Un man viņa iedeva pudelīti sava mutes skalojamā šķīduma, teica Džinkss.

-    Bet tu taču izdarīji blēņas, vai ne, Džinks? Džemma viņam atgādināja.

-Jā, es to izdzēru.

Rokijs pabužināja Džinksa matus.

-     Lai nu kā, turpināja Džemma, Aderstones jaun­kundze teica, ka pārtika tikšot piegādāta un ka banka to automātiski apmaksāšot, un vēl viņa teica, ka mums jā­turpina apmeklēt skolu, jo citādi nejaukā Todlijas kundze nākšot šurp. Un tā nu mums bija jāizliekas, ka Aderstones jaunkundze un Edna joprojām ir šeit, lai neviens no ārpa­saules nezinātu, ka viņas ir prom.

-    Un uz kurieni tad viņas aizgāja? jautāja Mollija.

-    Nezinu.

-    Un kas notika pēc tam?

-     Nu, pēc tam par priekšnieci uzmetās Heizla, atbil­dēja Džemma.

-      Un viņa bija ļaunāka par Aderstoni, nočukstēja Gerijs.

-    Viņa bija briesmīga un tēloja baigo priekšnieci, tur­pināja Džemma, un viņa lika mums tik daudz strādāt. Mums bija jāgatavo ēst un jāuzkopj telpas. Heizla teica, ka uz skolu mums jāiet patiešām sakoptiem, citādi Todlijas kundze nopratīšot, ka mēs te esam savā vaļā…

-     Un Heizla aizgāja no savas istabas un pārvācās uz Aderstones jaunkundzes vecajām telpām, un tad viņa pa logu izmeta veselu lērumu papīru, stāstīja Gerijs. Viņa

teica, ka Rodžeram un Gordonam jāpārvācas uz Ednas istabu. Bet tad…

-    Tad viņi visi sāka strīdēties, turpināja Džemma. Un par galveno gribēja būt Rodžers, jo viņš teica, ka Heizla nolaižot šo vietu. Un Gordons gribēja visas Ednas telpas sev vienam. Un tad viņš un Rodžers sakāvās, un Rodžeram nācās iet uz izolatoru…

Džemma un Gerijs runāja ļoti strauji un dzīvi, un Rūbijai ar Džinksu neatlika nekas cits kā vērot viņus platām acīm. Mollija un Rokijs saprata, cik satraucošas bijušas šīs pēdējās nedēļas.

-     Un tad viņi visi kliedza uz mums un izrīkoja mūs, stāstīja Rūbija, bet viņi nekad nepalīdzēja.

-    Un tad viņi sastrīdējās tik ļoti, ka pārstāja sarunāties savā starpā.

-    Un ar mums. Viņi vairs nesarunājās ar mums, teica Džinkss.

-     Pārsvarā, atcerējās Džemma. Dažkārt viņi kļuva pa īstam nikni, ja mēs atbildējām uz telefona zvaniem. Vai atvērām durvis. Un Heizla bija ļoti stingra. Viņa teica: mēs nedrīkstam nevienam stāstīt, ka Aderstone ir prom. Viņa draudēja: ja mēs kādam pastāstīšot, Gordons mūs piekaušot. Bet tagad jau viss ir kārtībā, jo sākušās Ziem­svētku brīvdienas un skolā nav jāiet.

-      Tāpēc mums vairs nav jāmazgājas, paskaidroja Gerijs.

-     Bet tagad mēs vairs nesaņemam skolas pusdienas, tāpēc esam izsalkuši, noburkšķēja Rūbija.

-    Un mēs arī nedrīkstam doties uz ciemu vai pilsētu. ,

-     Nekad, apliecināja Džinkss. Vai ari, kā viņi teica, mūs notveršot bubulis.

-     Par to nu gan jums nav jāuztraucas, teica Mollija. Tāda bubuļa nemaz nav.

Mollija palūkojās apkārt. Izskatījās vairāk pēc atkri­tumu izgāztuves nekā pēc telpas kādā mājā. Stūrus pildīja hokeja nūjas un pārplīsušas futbolbumbas kopā ar kartona kārbām un plastmasas maisiņiem. Apkārt vēl mētājās dažas cepešpannas ar pelējumu iekšpusē, un sienas bija nošķaidītas ar melnu tinti.

-     Un kur tie pārējie tagad ir? jautāja Rokijs.