Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Pēc tam kad Mollija un Rokijs bija nomierinājuši Rodžeru ar sātīgu ēdienu, viņi uzzināja, ka tam izveidojies paradums rakņāties atkritumos. Kā viņš teica, pāris reižu gan esot iedzīvojies smagās vēdergraizēs, bet citādi tas esot labākais veids, kā tikt pie daudzveidīgas ēdienkartes.

-    Šis, viņš sacīja, pa pusei raudādams un norādīdams uz tukšo brokastu šķīvi, ir vislabākais ēdiens, tādu ne­esmu baudījis nu jau vairākas nedēļas.

-     Esi mierīgs, Rodžer. No šī brīža te būs daudz garda ēdamā, Rokijs viņu mierināja. Un, izdzirdējis šos laipnos

vārdus, Rodžers apmeta rokas Rokijam ap kaklu un iz­plūda asarās.

Ejot ārā no izolatora, Mollija paskatījās uz savu at­spulgu spogulī. Tas bija tas pats spogulis, kurā viņa bija lūkojusies un ieraudzījusi sevi kā panku.

Viņa domāja par to, cik atšķirīga izskatās tagad. Mati šķita spīdīgāki, veselība labāka un seja vairs nebija pūtaina. Un, runājot par kartupelim līdzīgo degunu un tuvu novietotajām zaļajām acīm, Mollija vairs neuzskatīja to par neglītumu un tas viss viņai patika, jo piederēja viņai.

Viņa noteikti bija mainījusies kopš tā novembra va­kara, kad bija stāvējusi pakalna galā, ienīstot dzīvi un sevi pašu.

Mollija domāja par to, kā mainījušies visi Hārdvikas nama iemītnieki. Un visu šo pārvērtību vaininiece bija hipnozes grāmata.

Heizlai, Rodžeram, Gordonam, Sintijai un Kreigam bija ierādīta viņu īstā vieta. Kad vairs nepastāvēja skolas un noteikumu veidotā struktūra un kad vairs nebija, pret ko cīnīties, viņi bija sākuši karot cits ar citu un sarāvuši savstarpējās saites. Pēc grupas sagrāves viņiem vajadzēja pastāvēt katram par sevi. Tad viņiem nācās palūkoties pašiem uz sevi, un viņiem nebūt nepatika tas, ko viņi ieraudzīja. Heizla bija sabrukusi tiktāl, ka izstāstīja pa­tiesību par savu nokļūšanu bāreņu namā. Mollija saprata, ka viņa nekad vairs neuzbruks citiem. Un viņa ticēja, ka Heizla ir teikusi patiesību, apgalvojot, ka vēlas kļūt labāka. Tomēr Mollija nebija tik pārliecināta par to, ka mainīsies , arī Gordons, Sintija un Kreigs. Viņa nespēja iedomāties, ka Gordons varētu palīdzēt vecākai kundzei šķērsot ielu vai arī ka Sintija vai Kreigs spētu kļūt laipni. Dzīve kopā ar vi­ņiem varētu izrādīties sarežģīta. Kas attiecās uz Rodžeru,

Molliju uztrauca tas, ka dažu pēdējo nedēļu spriedze va­rētu būt novedusi viņu sava veida ārprātā. Atlika vienīgi cerēt, ka puisis atkopsies.

Un tad bija vēl Nokmans. Viņš pavisam noteikti kļuva labāks ne dienām, bet stundām. Kaut arī viņš joprojām atradās eksperimenta stadijā, Mollija cerēja, ka viņš būs mainījies uz visiem laikiem, gluži kā Petula. Tagad viņa skraidīja apkārt kā veselīgs kucēns.

Un kā tad ar Aderstones jaunkundzi un Ednu? Mollija nezināja ne to, kas viņām tagad padomā, ne kur tās at­rodas. Meitene apzinājās, ka dotie rīkojumi drīz pagaisis no viņu apziņas, taču varbūt abas būs atklājušas, ka vi­ņām tiešām patīk lidošana un itāliešu virtuve. Un, ja šīs aizraušanās būs īstas, tās vairs neatgriezīsies Hārdvikas namā. Neviena no viņām jau tāpat nebija nekāda bērnu mīlētāja. Novirzot viņas prom no bērniem, Mollija bija izdarījusi abām lielu pakalpojumu.

Tad Mollija devās lejup pa kāpnēm, lai noslēptu hip­nozes grāmatu tur, kur tā vienmēr bijusi drošībā. Zem matrača.

trīsdesmit astota nodala

Trinklberijas kundze bija sajūsmā, izdzirdusi klausulē Mollijas balsi. Viņa ieradās Hārdvikas namā priecīga un sārtiem vaigiem, gluži kā vilnas mētelī ievīstīts apaļš pudiņš. Viņa nesa iepirkumu somas, pilnas ar garšīgām lietām, ko pagatavot vakariņās, un savu veco adīšanas piederumu somu, kas bija piestūķēta ar mājās gatavotām kūkām. Tikko ienākusi mājā, viņa tās izdalīja.

-    Ak manu dieniņ! viņa teica, palūkojusies apkārt. Te nu gan viss nolaists līdz gruntij, vai ne? M-mīļā stundiņ! Te jau smird kā netīrītā suņu būdā.

Pēc tam kad Mollija un Rokijs bija Trinklberijas kundzei izskaidrojuši situāciju, vairs nebija nepieciešams pārāk daudz vārdu, lai pierunātu to nākt un dzīvot pie viņiem.

-Jums jānāk šurp, Trinklberijas kundze! Jūs esat mums vajadzīga, lai palīdzētu mūs pieskatīt, skaidroja Mollija.

-   Citādi mums atsūtīs vēl kādu Aderstones jaunkundzi, brīdināja Rokijs.

-    Lūdzu, nāciet, Trinklberijas kundze, jo mums tiešām vajag mammu! lūdzās Rūbija.

-    Kādu, kas mums cep kūkas, paziņoja Džinkss.

Trinklberijas kundze nopūtās un saņēma rokas uz krū­tīm. Zināt, mājās bija vientuļi pēc tam, kad nomira mans A-alberts. Un vēl vientuļāk es jutos, kad Aderstones jaun­kundze mani padzina. Es gribētu n-n-nākt.

Mollija un Rokijs viņu apkampa. Jūs esat īsta zvaigzne, T. kundze!

Tad viņi noveda Trinklberijas kundzi pagrabstāvā, lai iepazīstinātu ar Nokmanu.

Nokmanam ap vidukli bija priekšauts un rokas līdz elko­ņiem iegremdētas mazgājamā līdzekļa putās. Viņš jau bija ticis vaļā no smirdošajiem atkritumiem un nospodrinājis virtuves skapīšus. Tagad virtuvē valdīja tīrāmā līdzekļa citronu aromāts.

-    Nokmana kungs, šī ir Trinklberijas kundze. Viņa nāks te dzivot, un viņa šeit būs galvenā.