Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-     Līdz šim š-šajā mājā ir bijis daudz skumju, un varbūt d-dažiem no jums ir licies, ka neviens nesaprot, kā ir jus­ties vientuļam šajā pasaulē. Man nešķiet, ka Aderstones jaunkundze tur būtu kaut ko mainījusi. Es p-parasti s-sajutu šeit valdošās skumjas, kad nācu u-uzkopt telpas, un tas m-man bija ļoti s-sāpigi. Jo dvēseles dziļumos a-arī es zinu, ko nozīmē b-būt vientuļai. Jo un t-tas ir tas, ko es gribēju jums pastāstīt, es a-arī esmu bārene. V-varbūt jums šķiet, ka esmu mazliet par vecu un resnu, lai b-būtu b-bārene, bet savulaik arī man nācās pārcelties uz bāreņu namu. Zināt, mans tēvs nomira, kad man b-bija divi gadi, un tad m-mana m-māte apprecējās no jauna. Nelaime tā, ka v-viņas jaunajam vīram jau b-bija trīs b-bērni, un tad viņam bija vēl d-divi ar manu māti, un beigās bērnu bija pārāk daudz, un mana nabaga mamma vairs n-netika galā. V-vienam no mums bija jāiet prom. Un jāiet prom b-bija man. T-tas man nekad nebija šķitis godīgi. Un ilgi es ienīdu šos b-bērnus par to, ka viņi mani izgrūda. J-jo t-tā viņi tiešām d-darīja. Viņi bija līdzīgi savam tēvam. Viņš bija brutāls, un arī viņa bērni tādi bija. Viņi turējās un spēra, un es b-biju t-tā, kuru izstūma. Es, redziet, biju biklāka par viņiem. Un t-tad kādu dienu es izdzirdēju dziesmu, kas, šķiet, b-bija rakstīta tieši man. Daži no jums to zina. Trinklberijas kundze uzsmaidīja Mollijai un Rokijam. Bet jums, pārējiem, es to nodziedāšu tagad. T-tā skan šādi. Trinklberijas kundzes trīcošās balss skaņas piepildīja ēdamistabu.

Ak, mazie putnēni vārgie, No ligzdas jūs dzeguzēns dzinis. Jel nesodiet ļaundari bargi Mātes dzeguzes pēdās viņš minis.

Mollija palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, vai Heizla un lielākie bērni nešķoba sejas pēc šūpuļdziesmas noklausī­šanās. Taču viņi tā nedarīja. Viņi sēdēja klusi un uzmanīgi klausījās. Izņemot Gordonu, kas joprojām ēda.

Šī dziesma man iemācīja ļoti daudz, teica Trinkl­berijas kundze. Tā lika man s-saprast, ka nav jāienīst bērni, kas mani izgrūda no ligzdas, jo viņi izturējās tā, kā viņiem bija mācījis t-tēvs. Tāpēc es viņiem piedevu. Un kopš tā brīža mana dzīve ir kļuvusi labāka, jo es v-viņus vairs neienīstu.

-     Mums katram ir savs stāsts par to, kāpēc esam šeit, turpināja Trinklberijas kundze, un d-droši vien daži no jums dusmojas uz tiem, lai nu kas viņi būtu, kas pame­tuši jūs šeit. Bet jums jācenšas paturēt prātā, ka viņi bija tādi tāpēc, ka tā viņiem bija mācīts. Jums j-jācenšas iz­just līdzjūtību un viņiem piedot. Un tieši tāpēc, ka mātes dzeguzes iemāca saviem bērniem sliktus ieradumus, un t-tāpēc, ka tas, ko cilvēks iemācās bērnībā, ir tas, ko viņš pēc tam sniedz apkārtējiem, n-no šī brīža šis nams būs Laimes nams.

-     No šī vakara ikviens no mums ņems vērā citu jūtas. Viņa pievērsās mazajiem bērniem. Mums t-taču nav va­jadzīgi nejauki cilvēki, vai ne? Kas ir nejaucība? Tāda slikta slimība. Un mēs taču negribam to izplatīt, vai ne?

-    Nē, atbildēja Gerijs, negribam vis.

-    Un tā, noslēdza Trinklberijas kundze, ja nevienam no jums nav iebildumu, es g-gribu mainīt šī nama nosau­kumu. Es ierosinu, lai no šī brīža šis nams būtu pazīstams ar nosaukumu Laimes nams.

Visi lūkojās Trinklberijas kundzē.

-    Vai esat ar mieru? Trinklberijas kundze jautāja. Ja piekrītat, p-paceliet glāzes!

Visi pacēla Qube glāzes. Nokmana kungs savējo vis­augstāk. Sintija ar maizes gabaliņu iepliķēja Kreigu.

-      Par Laimes namul Trinklberijas kundze uzsauca tostu.

-    Par Laimes namu! pārējie pievienojās.

No tālienes visi dzirdēja, ka pulkstenis ar dzeguzi nosit desmit.

-    Un tagad, nobeidza Trinklberijas kundze, domāju, ka laiks doties pie miera…

-     Bet pirms tam, viņu pārtrauca Nokmans, es gri­bētu parādīt dažus nelielus trikus.

Mollija norija siekalas. Viņai bija aizdomas, ka Nokmans gatavojas slikti uzvesties. Taču nākamās pusstundas laikā Mollija bija lieciniece tādai Nokmana prasmei, kas viņu pārsteidza. Nokmans bija iejuties savā elementā, izpildot kāršu trikus, atrodot kārtis aiz klātesošo ausim un zem viņu krēsliem. Viņš parādīja, kā blēdīties pokerā, un Mol­lija ievēroja, ka Gordona acis iekvēlojas, vērojot Nokmana darbības. Mollija vēl nodomāja, ka šie abi jāpatur acīs. Gordona jūsma par Nokmanu varētu radīt nepatikšanas.

Pēc kāršu trikiem Nokmans demonstrēja savu roku ne­iedomājamo veiklību. Viņš izvilka maku no Trinklberijas kun­dzes jakas kabatas tā, ka viņa to nepamanīja, un saldumu paciņu no Heizlas paduses. Visi aplaudēja un domāja, ka šis ir vislabākais cilvēks, kādu viņi jelkad sastapuši. Ne Mollija, ne kāds cits nemaz nenojauta, ka īstenībā Nokmans bija uzve­dies slikti. Viņš bija nozadzis fotoaparātu Heizlai, cukurgailīti Rūbijai, piecas mārciņas no Gordona krūšu kabatas, izvilcis Trinklberijas kundzes ārdurvju atslēgu un aizbāzis to visu sev aiz krekla. "lūr nu šīs mantas gulēja zem skorpiona ar dimanta aci, kas bija ērti iekārtojies starp viņa krūšu spalvām.