Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Nu, redziet, vaimanāja Heizla. Nekad neesmu bi­jusi tas slavenais bērns, kā jūs visi domājāt. Jūs bijāt pār­liecināti, ka man bijuši labākie vecāki pasaulē, bet tie īs­tenībā mani nekad nav mīlējuši, tikai situši. No Heizlas acīm plūda asaras. Aderstone mani vismaz nesita, tāpēc man viņa patika. Es biju greizsirdīga uz jums par to, ka jums bija Trinklberijas kundze. Viņa bija kā mamma jums abiem. Bet ne man. Es ierados par vēlu. Man bija māte, kas auroja uz mani.

-      Bet, iebilda Mollija, kuru bija izbiedējis Heizlas teiktais, Trinklberijas kundze būtu mīlējusi arī tevi. Tu vienkārši nekad neesi viņai to ļāvusi.

-     Es taču esmu briesmīga, šņukstēja Heizla. Zinu, ka nevienam nepatīku. Es jūs nevainoju. Es nepatīku pati sev. Es esmu slikta. Un, vai zināt, tas nebūt nav murgs, ka jūs esat atgriezušies. Man vairs nemaz negribas būt galvenajai. Es negribu vadīt šo iestādi. Es esmu slima. Es tikai gribu kļūt labāka. Es gribu būt labāka. Heizlas seja saviebās izmisuma pilnā grumbu un kroku grimasē, un viņas mute pavērās. No tās nenāca ne skaņa. Tomēr tur bija kluss kliedziens, un asaras lija pār viņas vaigiem.

Mollija uzlika roku Heizlai uz pleca. Būs jau labi, Heizla. Lūdzu, neraudi! Mēs visu saprotam. Paldies, ka parādīji mums savu lietu! Tev būtu vajadzējis redzēt manējo; no tās izrietēja, ka es neesmu vispār nekas. Tagad mēs varē­sim viena otrai palīdzēt. No šī brīža viss te būs citādi.

-     Labi, Heizlai izdevās izspiest starp elsām. Un… paldies, ka esat atgriezušies!

Mollija un Rokijs palīdzēja Heizlai izkāpt no gultas un piepildīja ar ūdeni vannu. Tad viņi atstāja istabu, lai ap­meklētu Gordonu Boilsu.

Viņi atrada Gordonu sēžam atzveltnes krēslā Ednas istabā, ieritinājušos vatētā segā, kājas iebāzušu milzīgā, divām kājām paredzētā čībā. Blakus viņam uz dīvāna zem dūnu segas bija abi pārējie lielie bērni Sintija un Kreigs. Viņu skatieni bija kā piekalti televizoram, kas bija atnests no kopējās telpas apakšstāvā. Parādoties Rokijam un Mollijai, visi uz mirkli pacēla skatienu, it kā būtu ieraudzījuši pāri mušu, un tad atkal pievērsās televizoram.

Gordona seja, kuru viņš bija iespiedis starp dūrēm, ta­gad izskatījās bālasinīga, novājējusi un mazāk agresīva.

Mollija izlasīja viņa tetovējumus. Uz dūrēm bija rakstīts KING GORD. Tagad viņā nemanīja nekā karaliska. Sintija un Kreigs izskatījās tikpat rēgaini un skumji.

Mollija izslēdza televizoru. Sveiki, murmuļi!

Pēc tam kad Rokijs visiem bija atnesis brokastis, Gor­dons beidzot sāka runāt. Viņa balss bija klusa, un runājot acis nemierīgi šaudījās apkārt.

Viņš izstāstīja, ka pēc skolas mācību laika beigām visus pārņēmis neiedomājami slikts garastāvoklis. Viņu vienī­gais mierinājums bijusi televīzija, un tā nu viņi skatījušies to bez apstājas.

-    Te ir briesmīgi. Mēs visi jūtamies slikti, novaidējās Gordons. Man šķiet, ka es esmu slims līdz kaulu sma­dzenēm. Tiešām, rādās, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Rokij, liekas, ka man vajag ārstu!

Sintija un Kreigs neteica neko.

-    Klausieties, ierunājās Mollija. Mēs palīdzēsim jums atkopties, bet ar vienu noteikumu: jums visiem jāmai­nās.

-    Kā tu to domā? Gordons vārgā balsi jautāja.

-    Jums jābeidz būt nelietīgiem.

-    Ak, to, teica nomāktais Gordons, kura acis tagad bija maigas un valgas kā teļam. Protams, mēs to varam. Es nevienam neesmu uzbrucis vairākas ned… dienas.

-    Bet kā tu vari mums palīdzēt, Spokacs? jautāja Sin­tija.

-    Gan jau palīdzēšu, atbildēja Mollija. Pagaidi, gan tad redzēsi! Un, starp citu, mani sauc Mollija. Mollija, Mūna.

Mollija runāja stingri un nepielūdzami, bet iekšķīgi priecājās, ka Sintija bija viņu nosaukusi par Spokaci. Tas liecināja par to, ka ir zudusi jebkāda dievināšana, kādu

Sintija varētu būt izjutusi pēc Mollijas hipnotizēšanas seansa Braiersvilas bērnu talantu konkursā.

Kad Gordons, Sintija un Kreigs devās uz vannu un pēc tam ģērbties, Mollija prātoja, vai visi trīs būs tikpat pie­runājami arī pēc tam, kad jutīsies labāk.

-    Gan jau manīsim, noteica Rokijs.

Pēdējais, ko vajadzēja apciemot, bija Rodžers Fibins augšstāva izolatorā. Viņi to atrada sēžam uz gultas malas un saitējam ciet kurpes.

Ieraudzījis Molliju un Rokiju, Rodžers šokā palēcās.

Viņa seja bija vēl kalsnāka nekā jebkad, apsarkušais smailais deguns pilēja, un plaukstas bija violetas no auks­tuma. Viņa apģērbs gan izskatījās tikpat tīrs, kāds tas bijis vienmēr, tomēr, kad Mollija piegāja tuvāk, viņa pamanīja, ka krekla apkaklītes iekšpusē ir brūngana netīrumu josla un pelēkās bikses stīvas no netīrumiem. Aiz nagiem bija sakrājušies melnumi.

-     Ko… ko jūs te darāt? viņš noprasīja, kreisajai acij raustoties. Manis vairs te nav. Man jāiet… jāiet pār­baudīt atkritumu tvertnes. Viņš palūkojās salauztajā pulkstenī uz rokas locītavas. Es jau kavējos, un, ja ne­pārbaudīšu tās laikā, tās jau būs tukšas.