Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Petula apošņāja telpu un saoda grauzējus. Kad Mollija atvēra kādu skapīti, uz savām alām aizšmauca trīs peles, kas bija mielojušās ar ēdiena kripatām.

-     Vai zini, Mollij, ievēroja Rokijs, šeit nevar būt žurku, jo esmu dzirdējis, ka tur, kur ir peles, nedzīvo žur­kas. Un tas ir labi, jo žurkas pārnēsā dažādas ļaunas sli­mības, bet peles ir tikai nedaudz netīras. Ja Nokmans no­tīrītu visas virsmas ar kādu dezinficējošu līdzekli, tad va­rētu droši gatavot ēdienu.

-    No tā mēs tikai redzam, cik pārbiedēti viņi bijuši. Es gribu teikt, ka Gerijam taču patīk peles, bet viņš tās savā iztēlē uztvēris kā žurkas.

Pateicoties Šoringa bankā pavadītajam laikam, Nok­manam itin labi padevās apkopēja darbs. Sākumā viņš no virtuves iznesa atkritumus; tad vienu no izlietnēm piepildīja ar putainu ūdeni un otru ar karstu, tīru ūdeni skalošanai. Viņš nomazgāja pannas, bļodas, šķīvjus un galda piederumus un tad sāka mizot kartupeļus. Rokijs kādā bļodā iesita divdesmit olas un sāka tās kult, bet Mollija pa to laiku atrada divus ratiņus, kurus noslaucīja.

Tad viņa devās uz saimniecības durvīm, lai redzētu, vai ir bijis piena izvadātājs.

Tieši pie paša sliekšņa bija divas režģu kastes ar galīgi sapuvušām zivīm, dažas vēl smirdošākas atkritumu tver­tnes un vecas piena pudeles, kuru sudrabotos vāciņus saknābājuši putni. Mollija paķēra piena grozu ar piecām jaunajām pudelēm un steigšus devās atpakaļ iekšā.

-            Nokman, vai tad, kad būsi pabeidzis gatavot brokastis un arī pats kaut ko ieēdis, tu varētu pēc iespējas ātrāk iz­tīrīt virtuvi? viņa jautāja.

-            Jā, Matu Žāvējamās jaunkundze, atbildēja padevī­gais Nokmans.

Drīz māju pildīja brīnišķīgs omletes, ceptu maizīšu un pavardā degošu malkas pagaļu aromāts. Mollija un Rokijs apmierināti vēroja, kā ēd mazie bērni. Ar katru kumosu viņu sejās atjaunojās dzīvības krāsa.

Gerijs bija pirmais, kuram atgriezās ziņkāre. Un tā, viņš jautāja, kā tad sauc to vietu, kur tu biji aizlidojusi?

-            To sauc par Ņujorku, atteica Mollija. Vai atceries, ka es tev zvanīju?

-Jā. Un kā tad bija tajā Ņujorkā?

-    Interesanti, atbildēja Rokijs.

-    Ko jūs tur darījāt?

-            Nu, visu ko, stāstīja Rokijs. Es dzīvoju kādā ģimenē un secināju, ka jūs kā ģimene man patīkat daudz labāk. Šķita, ka Gerijam teiktais iet pie sirds. Pārējie bērni pamāja un pasmaidīja.

-            Un es, turpināja Mollija, es dzīvoju viena pati, un man bija viss, ko vien es vēlējos.

-    Viss? pārjautāja Džemma.

-             Jā. Man it viss, viss bija elegants, tas viss, ko jūs esat redzējuši reklāmās, un vēl vairāk. Man bija drēbes, automašīnas, televizori, filmas, veikali un tik daudz kon­fekšu, cik es gribēju. Un es spēlēju teātri, un mani rādīja televīzijā, un cilvēki man visu laiku zvanīja, un es biju slavena!

-    Tu biji slavena? kā atbalss atkārtoja Džinkss.

-Jā, es biju slavena kā… kā meitene no reklāmas.

-               Kāpēc tad tu nepaliki tur? sarunā iesaistījās Džemma.

-            Tāpēc, skaidroja Mollija, ka tur bija arī kaut kas, kas man nepatika.

-    Un kas tas bija?

-     Utis? minēja Gerijs.

-     Nē, ne jau utis. Man bija vientuļi.

-    Vientuļi?

-     Nūjā. Vientuļi. Un vai zināt ko?

-Nu?

-    Vientulība padara visu to greznību līdzīgu mēsliem.

-    Mēsliem?

-    Jā, veciem, sapuvušiem, smirdīgiem mēsliem.

-     Bet kāpēc? jautāja Gerijs.

-            Tāpēc, ka tad, kad esi vientuļš, tev nav ne draugu, ne ģimenes un tu vairāk par visu pasaulē vēlies nebūt vien­tuļš. Un tur visa tā greznība nepalīdz. Tad tev vairs nav vajadzīgas visas tās dārgās lietas, tev vienkārši ir vajadzīgi cilvēki, kas tev patīk.

-            Un tā, teica Rokijs, kad mēs ar Molliju satikāmies, viņai bija ļoti liels prieks mani redzēt. Un tad mēs nosprie­dām, ka abi jūtamies vientuļi bez jums, un mēs pārjums arī uztraucāmies, un tā nu mēs atgriezāmies mājās.

Teiktais šķita atstājis uz bērniem spēcīgu iespaidu, un viņi likās priecīgi, ka viņu dēļ Rokijs un Mollija atgrie­zušies mājās. Neviens no viņiem neizjūta aizvainojumu.

Bērni bija pārāk mīloši un piedodoši. Visi apbrīnā uzlūkoja Rokiju un Molliju un sūca savu dzeramo.

-     Un vai Petula ari jutās vientuļa? jautāja Džinkss, glāstīdams Petulas mīksto galvu.

-Jā, atbildēja Mollija.

-    Tāpēc, ka mēs ari jutāmies vientuļi, vai ne, Džemma?

-    Jā, piekrita Džemma, un tas nebija labi.

Mazā Rūbija sēdēja pie kamīna blakus Nokmanam, un viņas augšlūpu rotāja treknas šokolādes ūsas. Viņa iesli­dināja savu mazo plaukstu Nokmana lielajā. Paldies, kungs, meitene teica, palūkodamās uz viņu. Tas bija pats labākais.

Nokmans bija juties savādi jau visu laiku pēc lidmašīnā piedzīvotās lēkmes, un tagad, paraudzījies lejup uz mazo meiteni, viņš izjuta ko tādu, ko nebija pazinis jau gadiem. Viņš apjauta iekšēju siltumu. Šo siltumu radīja tas, ka mazā meitene bija sameklējusi ceļu uz viņa sirdi, un tas, ka viņš priecājās par palīdzību mazajai. Viņš nespēja no­ticēt šādām izjūtām. Man bij prēks, viņš klusi teica.