Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-             Es esmu Mollija. Esmu tikai nedaudz apvēlusies un labāk kopta. Zini, Gerij, tāpat kā tava pele, kad tu to ap­kop. Tu taču zini.

Mollija palūkojās apkārt. Visapkārt juceklīgi izmētāti netīri apģērba gabali. Matračus un grīdu klāja baltas spal­vas no pārplīsuša spilvena, tā ka istaba vairāk atgādināja putna ligzdu, nevis guļamtelpu. Uz koka grīdas lipīgā pi­parmētru ķēpā bija izspiests saturs no zobu pastas tūbi­ņas, kurai kāds bija uzkāpis, un tai blakus gulēja sakrokota, tukša un skumja izskata Qube bundžiņa.

-    Mana pele nomira, galvu nokāris, paziņoja Gerijs.

-    Ak nē, Gerij, vai tiešām? Tas ir šausmīgi. Vai ne, Rok?

Rokijs izskatījās ļoti norūpējies.

-Jā, Rokijs teica. Tas ir ļoti skumji, Gerij. Man ļoti žēl dzirdēt, ka PIkstulis ir miris. Vai mani tu atceries, Gerij? Es esmu Rokijs.

Gerijs pamāja.

-            Un ši ir Petula. Ari viņa ir mainījusies. Redzi, viņa vairs nav resna, un vai zini, viņai tagad tiešām patīk skraidīt.

Gerijs stingi blenza uz Petulu, kura nolaizīja viņam roku.

Mollija satraukusies uzlūkoja bērnu rindu. Jūs visi izskatāties slimi, viņa sacīja. Šokējošas bija izmaiņas

bērnos un tas, cik strauji tās bija notikušas. Kamēr viņa bija uzbarojusies, šie te dzīvoja pusbadā. Viņi izskatījās nopietni slimi. Ja Mollija būtu atgriezusies vēl pēc dažām nedēļām, viņi varbūt jau būtu miruši. No šīs domas Mol­lijai kļuva slikti un viņa ļoti asi izjuta savu vainu. Ielūko­jusies sīkajās sejiņās, kuras likās pazīstamas kā brāļu un māsu sejas, Mollija jutās pilnībā vainīga viņu postā.

Mollija paliecās uz priekšu un apkampa Džemmu. Man tik ļoti žēl, viņa teica no pašiem sirds dziļumiem. Mazā meitene viņai piespiedās, un Mollija sajuta, cik trausla un nosalusi viņa ir. Rokijs apkampa Geriju, bet pēc tam arī Rūbiju un Džinksu. Džinkss un Rūbija sāka raudāt. Pilnīgi satriekta par sevī, Mollija domāja kā gan viņa varēja būt tik nejūtīga, atstādama visus šos bērnus Hārdvikas namā kopā ar trako Aderstones jaunkundzi. Un vēlāk kāpēc viņa neatgriezās tad, kad uzzināja, ka varu pārņēmusi briesmīgā Heizla? Mollija saprata, ka ir bijusi egoistiska un, kā viņa atminējās, arī izmisuma pilna. Bet kā viņa bija spējusi doties uz Ameriku, pārliecināta, ka Braiersvilā viņu vairs nekas nesaista? Mollija domāja tas noticis tikai tāpēc, ka viņa līdz pat šim bridim nebija sapratusi, cik ļoti mīl šos bērnus.

-    Vai mājā vispār ir ko ēst? Mollija jautāja Džemmai, cieši nolēmusi pēc iespējas ātrāk vērst visu par labu.

-Jā, jā, mums arvien vēl piegādā ēdienus, kartupeļus, olas, citu pārtiku, visu ko, bet man īpaši labi nepadodas gatavot, un mums nav cepešpannu, un virtuvē čum un mudž no žurkām, tāpēc mums ir bail iet lejā, bet kādreiz jau mēs tur nokāpjam, paņēmuši kādu nūju.

-     Ko tad jūs ēdat? Rokijs šausmās jautāja.

-    Aukstus pupiņu konservus…

-     Bet rīkoties ar bundžu attaisāmo ir grūti…

-     Un tad vēl mēs kādreiz ēdam maizi un augļus, un sieru, ja nokļūstam pie tā pirms tām briesmīgajām žur­kām.

-    Bet kāpēc viss tā salaists grīstē? Vai tad Trinklberijas kundze nenāk un nenes kūkas, un nepalīdz jums uzkopt un gatavot?

-     Nē, teica Gerijs, beidzot sācis runāt. Aderstones jaunkundze atlaida Trinklberijas kundzi, un viņa vairs nav atgriezusies. Aderstone teica, ka mums labāk iešot savā vaļā. Bet tā nav… un mana pele nomira. Gerijs skatījās grīdā.

-     Es zinu, Gerij, tas ir ļoti, ļoti bēdīgi, teica Mollija, pieskaroties zēna galvai.

-    Bet klausieties, teica Rokijs, cenzdamies būt saprā­tīgs, jūs taču esat ļoti izsalkuši! Kā būtu, ja mēs jums brokastis pagatavotu omleti ar kartupeļu čipsiem un karstu šokolādi?

Visi četri bērni pārsteigti uzlūkoja Rokiju. Jā, lūdzu, viņi teica.

-    Nu tad labi. Apģērbieties, un ejam lejā, iekursim uguni, lai jūs sasildītos!

Mazie bērni izskatījās tik nonīkuši un pateicīgi, ka Mol­lija nevarēja noturēties, nepasacījusi: Un klausieties, mīļie, jums vairs nav jāuztraucas. Apsolu, ka no šī brīža viss būs labi. Mēs esam atgriezušies, lai pieskatītu jūs, un mums ir vēl viens palīgs, un mēs te visu iztīrīsim, un būs visādi gardumi, un būs siltums, un… nu, tad jau re­dzēsiet.

To pateikusi, Mollija veda neaprūpētos, noskrandušajās drēbēs tērptos bērnus lejā pa kāpnēm. Jau pēc divdesmit minūtēm vestibila kamīnā jautri sprēgāja uguns un visi mazie sasēdās ap to, sildot netīrās kājas. Mollija domāja, kur gan atrodas vecākie bērni, taču nolēma par to pavaicāt

Džemmai vēlāk. Sākumā bija jātiek galā ar brokastīm, tā­pēc viņa pasauca Rokiju un Nokmanu, un visi devās lejup uz smirdošo virtuvi.

Virtuve atgādināja elli. Uz sāniem apvēlušies, vāļājās at­kritumu maisi, ko pildīja sapuvis ēdiens un tārpi. Izlietnes bija piekrautas ar netīrām pannām, šķīvjiem un galda pie­derumiem. Īstenībā viss, kas atradās virtuvē, vienalga izlietnēs, uz letēm vai nomests zemē bija netīrs. Pie plīts bija pievilkti krēsli, uz kuriem pakāpušies mazākie bērni bija mēģinājuši pagatavot ko ēdamu.