Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Droši vien guļ, malkojot dzērienu, skaidroja Džem­ma. Rodžers ceļas ap desmitiem. Tad viņš iet rakņāties pa Braiersvilas atkritumu tvertnēm. Bet ne Gordons, ne Sintija, ne Kreigs nekur neiet. Viņi paliek Ednas istabā un skatās teļļuku. Un Heizla paliek savā istabā, ja nu vienīgi nokāpj lejā pēc savām speciālajām piegādēm. Visas tās kastes viņa aizstiepj uz savām telpām.

-    Nu labi, secināja Mollija, pagriezdamās pret Rokiju. Man šķiet, ka ir pienācis īstais brīdis modināt Heizlu un pārējos. Vai tev tā nešķiet?

Durvis uz Aderstones veco dzīvokli bija aizvērtas. No spraugas zem tām izlīda milzīga, melna vabole. Petula nervozi ošņāja gaisu, sajutusi vāju vecmeitīgās direktrises smārdu. Mollija palūkojās uz Aderstones kundzes por­tretu, kas karājās kāpņu laukumiņā. Kāds bija to papildinā­jis ar ūsām un bārdu. Mollija pieklauvēja pie durvīm, tad pa­grūda tās, un durvis atvērās. Viņa un Rokijs iegāja iekšā.

Gaiss dzīvoklī bija piesmacis un smags. Aderstones jaun­kundzes tumšbrūnajos toņos ieturētā viesistaba bija vēl tumšāka nekā parasti, un smagie vīna krāsas aizkari bija aizvilkti.

Mollija ieslēdza gaismu. Visapkārt mētājās kastes, tuk­šas bundžas un Aderstones jaunkundzes bufetes atvilkt­nes. Grīdu kā sausas rudens lapas klāja tukšas kartupeļu čipsu paciņas un konfekšu papīriņu kaudzes.

Pie tumšās sienas atsprāga durtiņas pulkstenim ar dze­guzi, un dzeguze nokūkoja deviņas reizes.

-    Kas tur ir? no guļamistabas atskanēja Heizlas mie­gainā balss. Rokijs un Mollija šķērsoja piedrazoto grīdu un atvēra durvis.

Pustumsā viņi ieraudzīja Heizlu, kas bija piecēlusies gultā sēdus. Mollija izlaipoja cauri vēl biezākam atkritumu slānim un parāva aizkaru auklu.

Telpā ieplūda gaisma, iesitoties Heizlai tieši sejā. Viņa aizsedza acis un iečīkstējās: Vācies ārā, Džemma! Te ne­viens nedrīkst nākt.

-    Tā nav Džemma. Te ir Mollija un Rokijs, teica Mol­lija.

Kad Heizlas acis aprada ar gaismu, viņas plaukstas no­krita no sejas. Un tās atklāja Heizlu, kura ļoti atšķīrās no tās, ko Mollija bija redzējusi pēdējo reizi. Šai Heizlai seja izskatījās daudz bālāka un plankumaināka. Acis likās pie­plūdušas asinīm, ap tām melnēja tumši loki. Lūpas bija sa­sprēgājušas, un to kaktiņos vidēja aukstumpumpas. Mati šķita paaugušies garāki, jo neviens tos nebija griezis, un pieķepuši galvai. Viņas skatienā bija jaušamas vājprāta pazīmes. Heizla sažņaudza spilvenu. M-m-miegazāle. Es laikam sapņoju, viņa piesmakušā balsi noelsās un viegli iesita sev pa galvu ar spilvenu.

-     Nesapņo vis. Mēs esam atgriezušies, teica Mollija. Un, kaut ari tev tas varētu likties kā murgs, mēs te pa­liksim.

Vecā Heizla būtu izlēkusi no gultas un metusies virsū Mollijai, bet šī tikai klusi smilkstēja. Kā nu ir, tā ir.

Heizla pasniedzās un no kartona kastes blakus gultai izvilka Paradīzes šokolādes stienīti. Viņa iztina šokolādi no iesaiņojuma un drudžaini iestūma to mutē. Būšu saķē­rusi cukurslimibu, viņa murmināja, nokodusi kumosu un īpašu uzmanību pievērsdama tieši šokolādei. Pēkšņi šķita viņa ir piemirsusi, ka istabā atrodas arī Rokijs un Mollija.

-     Heizla, teica Mollija, tu izskaties briesmīgi.

-    Jā, zinu, atbildēja Heizla, nokodusi vēl vienu ku­mosu.

-    Tu izskaties slima, piebilda Rokijs. Vai tu pārtiec tikai no saldumiem?

-    Jā, nekā labāka jau te nav, atteica Heizla, skatie­nam izmisīgi šaudoties pa telpu un drudžaini meklējot neskaitāmas šokolādes stienīšu kastes. Tad pēkšņi šķita, ka viņa pārakmeņojas. Jūs taču neatņemsiet manus sal­dumus?

-    Nē, teica Mollija, bet mums ir padomā kas labāks. Vai nevēlies omleti un karstmaizītes?

Pēc tam kad Rokijs bija sameklējis normālu ēdienu un Heizla to aizgūtnēm aprijusi, Rokijs un Mollija runāja ar viņu.

Viņa izstāstīja to, kā viss sagājis grīstē.

Viņa tiem stāstīja, ka sākumā viņai paticis būt par gal­veno, bet vēlāk, pēc ķīviņiem ar Gordonu un Rodžeru, viņa sākusi arvien vairāk laika pavadīt vienatnē, pārtie­kot vienīgi no šokolādes un citiem saldumiem. Viņa pat bija izsmēķējusi paciņu cigarešu, ko uzgājusi Aderstones jaunkundzes bufetē, un pēc tam viņai bijis ļoti slikti. Viņa atzinās, ka jutusies nogurusi, slima un pamesta un beigās sākusi skatīties uz sevi no malas.

-     Man visu laiku bija slikts garastāvoklis, bet es centos justies labāk, taču man nekas nesanāca. Es gribēju just kaut ko labu pret citiem, taču šādas jūtas manī neradās. Es vienkārši ienīdu visus un ienīdu arī pati sevi par to, ka esmu… tik pilna ar naidu. Un vēl es meloju.

Heizla pasniedzās pēc zaļas mapes uz naktsgaldiņa un pasvieda to Mollijai.

Jums būtu jāzina, kas es īstenībā esmu. Es vienmēr esmu visiem melojusi. Izlasiet šo! Uz priekšu, lasiet vien! Viņa atslīga spilvenos sev aiz muguras asaru pilnām acīm. Nav jau vairs jēgas neko slēpt.

Zaļajā mapē bija Heizlas personiskā lieta. Mollija un Rokijs sāka lasīt.