Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-     Un tu ar viņu labi sadzīvosi, Rokijs klusi nočuk­stēja.

-     A, sveiki! teica Nokmans, novilcis gumijas cimdus un pieklājīgi paspiezdams roku.

-    Priecājos jūs redzēt, Trinklberijas kundze sasveici­nājās. -Jūs te esat l-l-labi pastrādājis, visu satīrot.

-     Paldies, smaidot atbildēja Nokmans, priecīgs, ka viņa grūtais darbs ir novērtēts.

-      N-nu labi, apjukusi novilka Trinklberijas kundze, nezinādama, ko lai vēl saka, k-kā jau es teicu, Mollij, m-man patiktu atgriezties. Ja drīkst, es ņemšu līdzi M-mīlulīti. Tad viņa paskaidroja Nokmanam: Tā ir mana mīļā papagailīte, un viņa dzied burvīgi. Esmu pārliecināta, ka jums viņa patiks.

-Jums ir papagailis? iesaucās Nokmans, uzlūkodams Trinklberijas kundzi tā, it kā viņa būtu dieviete.

-     Ak j-jā, atteica Trinklberijas kundze, apmulsusi no Nokmana uzmanības un nezinādama, ko lai saka tālāk. Viņa izvilka vēl vienu pāri gumijas cimdu. Ja mums šai vietai jāpiešķir kaut cik cilvēcisks izskats, viņa teica, tad es labāk sākšu tūlīt.

Pievakarē bāreņu namā virmoja brīnišķīga vakariņu smarža. Tās sastāvēja no ceptas gaļas ar kartupeļiem un zirņiem, kukurūzas un mērces. Ēka bija silta, jo Trinklbe­rijas kundze bija likusi atvest kurināmo un apkures katls tagad darbojās pilnā sparā.

Mollija un Rokijs izdalīja bērniem vannas putas, šam­pūnu un jaunus, mīkstus dvieļus, ko viņi bija iegādājušies lidostā.

Ap astoņiem visi bija nomazgājušies, noslaucījušies un uzvilkuši jaunas drēbes, ko bija izvēlējušies no Mollijas koferiem. Pat Gordons, Rodžers un Kreigs bija atraduši T kreklus, kas viņiem patika.

Tika uzklāti ēdamzāles galdi, uz kuriem mirdzēja glāzes un kurus apgaismoja sveces. Kamīnā liesmoja uguns.

Vakariņas likās pašas labākās, kādas Mollija jebkad bija ieturējusi. Ēdiens nebija gluži pats izcilākais, lai gan ļoti garšīgs, bet labākās tās šķita tāpēc, ka bija tik jauki atkal visus redzēt, pat Heizlu un viņas bandu. Un cik atšķirīgi viņi tagad bija kļuvuši! Viņi it kā šķita savu agrāko tēlu ēnas, un ēdot un dzerot viņi izturējās ļoti klusi. Turpretī mazākie bērni vakara gaitā kļuva arvien runīgāki un trokš­ņaināki, tā ka smieties sāka ne tikai Trinklberijas kundze, bet pat Nokmans.

Tad sāka runāt Gerijs: Un tā, Trinklberijas kundze… Vai jūs un Nokmana kungs tagad būsiet mūsu mam­ma un tētis? Nosarka gan Trinklberijas kundze, gan Nokmans.

Mollija un Rokijs izsniedza visiem dāvanas, ko bija sapirkušies lidostā. Fotoaparātus un pārnēsājamos disku at-, skaņotājus Heizlai un Sintijai, radiovadāmas automašīnas un lidmašīnas Gordonam, Rodžeram un Kreigam, rotaļu lāčus un rācijas Džemmai, Gerijam, Rūbijai un Džinksam. Gerijs dabūja arī izbāztu peli. Trinklberijas kundzi priecēja smaržas un kaklarota, ko viņi tai bija nopirkuši, un Nok­mana kungam patika jaunais uzvalks.

Pēc dāvanu izdalīšanas Džemma lūdza Mollijai, lai viņa dzied un dejo. Nu, tu jau zini, tāpat kā tu darīji talantu konkursā.

Mollija pasmaidīja un pakratīja galvu.

-    Džemma, man žēl, ka jāliek tev vilties, bet es vairs to nedaru. Vai tev toreiz patika?

-Jā, tu biji spīdoša! atcerējās Džemma.

-    Vai ne? piekrita Mollija.

Kad sveces uz galda bija nodegušas līdz pusei, Trinkl­berijas kundze pēkšņi ar dakšiņu pieskandināja pie glā­zes malas. Visi apklusa, kad parasti kautrīgā Trinklberijas kundze piecēlās, noklepojās un braši turpināja.

-    K-kā jau j-jūs visi zināt, es s-s-stostos, viņa smaidot sāka.

-     Bet jūs esat ļoti jauka, teica Džemma.

-      Paldies, Džemma, tu ari! Un, lai arī es s-stostos, es jums izstāstīšu k-kaut k-ko tādu, ko neesmu nevienam uzticējusi d-daudzus gadus, bet k-kas man t-tagad jums jāizstāsta. Šis ir īstais brīdis, lai to pasacītu. Š-šis ir īstais brīdis, jo beidzot š-šajā namā, H-h-hārdvikas namā, valda prieks. K-kā jūs jau zināt, M-mollija un Rokijs lūdza mani nākt un dzīvot š-šeit, un p-palldzēt par jums rūpēties. Ceru, ka jums nav iebildumu.

Bērni sajūsmā uzgavilēja.