Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Vienpadsmitos visi jau atradās gultās. Tikai Mollija un Rokijs arvien vēl nomodā sēdēja krēslos pie sprakšķošā kamina. Pie viņu kājām svētlaimē gulēja Petula, zelējot akmeni.

-     Kas par dieniņu! nopūtās Rokijs. Ņem vērā, ka mani nav nogurdinājusi laika atšķiriba ar Ņujorku, tagad, ir tikai seši vakarā.

-Jā, laika starpība ir jūtama, piekrita Mollija, lūkoda­mās uguni. Bet šodien viss bija lieliski, un patiesībā šeit ir tīri jauki, ja ir siltums.

-    Jā, pilnīgi citādi nekā tad, kad te visu noteica Aderstone.

-    Slikti vienīgi tas, Mollija turpināja, saraukusi pieri, ka degviela katlam ir tik dārga. Divsimt piecdesmit mār­ciņas! Trinklberijas kundze iedeva man rēķinu. Mollija iebāza roku vilnas jakas kabatā ar rāvējslēdzēju un izvilka aploksni ar naudu. Ja mēs turpināsim pirkt degvielu un vēl sāksim tērēt naudu citām vajadzībām, piemēram, guļamtelpu remontam un jaunām mēbelēm, mēs drīz vien vairs nevarēsim atļauties apkuri vai Trinklberijas kundzi, vai labu ēdienu. Un mēs devām solījumu, ka vairs neiz­mantosim hipnozi. Var jau būt, ka bijām stulbeņi, sakot, ka iesim taisnus ceļus, jo, Rokij, es tiešām nesaprotu, kā mēs tiksim galā.

Petula palūkojās augšup, sūkādama savu akmeni un nojauzdama, ka Mollija ir uztraukta.

-    Nu, teica Rokijs, mums vienkārši jācenšas savilkt galus. Ne jau viss vienmēr notiek gludi, Mollij, bet mums ies daudz labāk nekā agrāk, un mēs tiksim galā ar visām problēmām.

-     Mmmnn, pamāja Mollija.

Petula piešķieba galvu uz sāniem un prātoja, kā varētu iepriecināt Molliju. Viņa nevarēja ciest, ka meitene ir uz­traukta. Viņai ienāca prātā parastais triks, kas parasti iedar­bojās. Mollijai patika, ja Petula deva viņai kādu no saviem sūkājamajiem akmeņiem.

Tāpēc Petula ar priekšķepu sirsnīgi papliķēja Mollijas kāju, nolika akmeni pie tās un draudzīgi ierējās.

Petulai par lielu pārsteigumu, šoreiz Mollija uz Petulas dāvanu reaģēja pavisam savādi.

-     Ak tu mīļo tētīt! Tas taču nav iespējams! Mollija novaidējās, blenzdama uz grīdu.

Un Rokijs iesaucās: Ārprāts, Petula! Kur tu to dabūji?

Petula pasmaidīja savu suņa smaidu. Viņai nācās pie­krist, ka šis akmens ir ļoti jauks pats cietākais, kādu viņai savā mūžā bija nācies zelēt. Viņa to atrada Mollijas jakas kabatā vakar no rīta, kad bija centusies iekārtoties ērtāk.

Mollija pacēla masīvo dimantu un ar vaļēju muti pa­griezās pret Rokiju.

-    Tas ir tas dimants, ko laupītājs bija noglabājis bankas seifā. Atceros, kā ieliku to kabatā, taču aizmirsu to pie­vienot pārējai bankas mantībai. Tāpēc tas netika iepakots rūķī…

Rokijs izskatījās apstulbis. Bet televīzijas ziņās taču teica, ka bankai ir atdots pat katrs sīkākais dārgakmens.

-    Varbūt šis dimants vēl nebija iekļauts nevienā sarak­stā. Es atminos: tas gangsteris teica, ka viņš to nozadzis tajā pašā dienā kādam citam blēdim.

-    Vau! Vau! Petula ierējās, it kā teiktu: Ņem to, tas ir tavs!

Mollija paburzīja viņas samtainās ausis. Ko mēs ar to iesāksim, Rokij?

-    Es nezinu, teica Rokijs, glāstot lielo dimantu. Būtu ļoti grūti, varbūt pat neiespējami, noskaidrot, kam tas piederējis sākotnēji. Tad pār viņa seju izpletās delverīgs smaids. Labāk noglabā to drošā vietā, Mollij!

trīsdesmit devītā nodaļa

Tonakt Mollija un Rokijs devās gulēt divos nakti.

Četros no rīta Mollija pamodās.

Decembra nakts pilnmēness iespidēja logā, un mēnes­nīcas stari pārplūdināja Mollijas gultu.

Meitene jutās savādi. Viņas plaukstas sāka svīst, un tad, it kā to kāds sauktu, viņa izkāpa no gultas, uzģērba halātu, apāva čības un izvilka no matrača apakšas ādā iesieto hipnozes grāmatu.

Kā sapnī Mollija izgāja no guļamtelpas, nokāpa pa kāp­nēm, paņēma mēteli un izgāja ārā aukstajā nakti.

Mēness apgaismoja ceļu, kad viņa atvēra bāreņu nama vārtus, pa ledaino ceļu nokāpa lejup pa pakalnu un devās Braiersvilas pilsētiņas virzienā.

Mollija jutās piesaistīta. Vilkta. Un viņa nejuta aukstumu. Tāpat viņa neizjūta ari bailes. Viņa vienkārši juta, ka viņai jādara kaut kas, lai gan nezināja, kas tieši. Beidzot viņa atjēdzās, apstājusies pie Braiersvilas bibliotēkas. Meitene uzkāpa augšup pa akmens pakāpieniem, devās garām vecajiem akmens lauvām un iegāja bibliotēkas vestibilā. Lasītavā ejas pretējā pusē viņa pamanīja degam gaismu. Mollija zināja, ka viņai jāiet uz turieni. Viņa piegāja pie durvīm un pagrūda tās.

Tur pie sava galda sēdēja bibliotekāre.

-    Ā, viņa smaidot teica, pacēlusi skatienu. Tad tu esi atgriezusies. Un, palūkojusies ārā pa logu uz pilnmēnesi, piebilda: Un pilnīgi precīzi.

Kad viņa to teica, Mollija pēkšņi izkļuva no sapnim līdzīgā stāvokļa. Viņa jutās kā tikko pamodusies no ļoti dziļa miega. Te nu viņa ritasvārkos, mētelī un čībās stāvēja bibliotēkas lasītavā ar hipnozes grāmatu padusē. Apstul­busi viņa sniedza to bibliotekārei.

-     Paldies, Mollij! Ceru, ka tā tev palīdzēja, teica bib­liotekāre, noņēmusi acenes.