Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Mollija sāka atgūties. Viņa pētoši uzlūkoja bibliotekāri, brīnoties, kā gan tā zina viņas vārdu. Tad meitene aptvēra, ka bibliotekāre viņas vārdu noteikti redzējusi neskaitāmas reizes, kad viņa bija ņēmusi grāmatas. Bet kā bibliotekāre bija zinājusi, ka Mollija nāks? Mollija aizdomīgi jautāja: Ko jūs domājāt, sakot, ka esmu atgriezusies pilnīgi pre­cīzi? Neatminos, ka būtu sarunājusi ar jums šeit tikties.

Viņa atcerējās, kā no bibliotēkas bija izzaguši hipnozes grāmatu. Vai bibliotekāre toreiz viņu pamanīja? Viņa bija apjukusi par to, ka pieķerta nozieguma vietā. Viņa labprāt klusi noliktu hipnozes grāmatu atpakaļ, lai vērstu visu par labu. Bet tad viņa pārdomāja. Viņa bija pārliecināta, ka iznesusi grāmatu brīdī, kad bibliotekāre neskatījās. Jā, neviens nebija redzējis, kā Mollija to paņem. Tad kā šī sie­viete varēja to zināt? Vai bibliotēkā uzstādītas kameras? Pēkšņi Mollija jutās ļoti neērti.

Bibliotekāre pasmaidīja. Ak, Mollij, neuztraucies! Nāc un apsēdies!

Mollija apsēdās pie galda pretī bibliotekārei. Un pirmo , reizi meitene viņā tā pamatīgi ielūkojās.

Bibliotekāre izskatījās pēc ļoti kārtīgas un apzinīgas sievietes, bet tagad, kad viņa bija noņēmusi brilles, Mollija redzēja, ka viņa nav tik veca, kā bija šķitis iepriekš. Mati

bija sasieti vecmodīgā mezglā, un daži no tiem jau likās sirmi, bet seja tiem neatbilda. Tā bija jauna un gluda, un, viņai smaidot, acis iemirdzējās labsirdībā.

-    Tu, Mollij, droši vien domā, ka es tevi nekad neesmu ievērojusi, jo mans deguns vienmēr bija iebāzts kādā grāmatā vai mapē. Taču es tevi ievēroju. Redzēju, ka tu mēdz šeit nākt tik vientuļa un nosalusi un apsēsties pie radiatoriem. Jau sen esmu tevi vērojusi. Es vēlējos tev pa­līdzēt. Man bija priekšnojauta, ka tu kaut ko īstenībā ļoti daudz varētu iemācīties no hipnozes grāmatas. Tāpēc tajā pēcpusdienā, kad tu šeit ienāci, viscaur izmirkuši un nošķaidījusies, es tevi nohipnotizēju. Vai atceries, kā tu pēc miega pamodies uz grīdas?

Mollija apmulsusi pamāja, neticīgi saraukusi seju.

-     Nu, lūk, šo miegu tev uzsūtīju es. Es tevi nohipnoti­zēju brīdī, kad mēs sasveicinājāmies. Un, kamēr tu domāji, ka vienkārši guli, es tev šo to iedvesu. Es nohipnotizēju tevi, lai tu atrodi grāmatu. Domāju, ka trīs nedēļas kopā ar to būtu pietiekams laiks, lai tu kaut ko piedzīvotu. Tā­pēc palūdzu tevi atnest to atpakaļ decembra pilnmēness naktī.

-    Pilnīgi precīzi… atkārtoja Mollija.

-    Tā bija frāze, kurai, kā teicu, tevi jāpamodina pēc pa­staigas pilnmēness nakti. Starp citu, tu nebiji hipnotizēta, lai darītu vēl ko citu. Viss pārējais, kas ar tevi notika, bija tavs pašas piedzīvojums.

-    Parasti es visu nokavēju! teica Mollija, kaut arī nā­kamajā mirklī atskārta, ka nu jau vairākas nedēļas nav no­kavējusi neko. Bet kā tas nāk, ka Nokmans uzzināja par grāmatu? jautāja meitene, cenšoties domāt sakarīgi.

-    Ak, viņš! Tas melis. Nu, dažas dienas iepriekš viņš pie­zvanīja no Štatiem un apgalvoja, ka grāmata viņam esot nepieciešama svarīgam pētniecības darbam. Viņš teica, ka

esot profesors un ka grāmata viņam esot ļoti vajadzīga. Viņš izturējās ļoti pārliecinoši. Es teicu, ka viņš var to ņemt lasīšanai. Taču pēc tam viņš manā brīvdienā pie­zvanīja citai bibliotekārei un diezgan izvairīgi izteicās. Nokmans pierunāja manu kolēģi viņam grāmatu pārdot. Viņš nosūtīja naudu ar ekspreša pasta pārvedumu, un tad, kad es nākamajā dienā atgriezos darbā, viņš pazi­ņoja, ka dodas šurp pats. Šajā brīdī es nojautu ko nelāgu. Es nedaudz papētīju un atklāju, ka Čikāgas muzejā tāda profesora Nokmana nemaz nav. Nevienā nodaļā. Vēl pirms viņš spēra kāju šajā zemē, es jau zināju, ka Nokmans ir blēdis. Un jau tad es domāju arī par tevi. Es gribēju tev to iedot palasīties. Man žēl, ka izrāvu tevi no miega. Ir jau pārāk vēls, un arī es esmu nogurusi. Man jāiet mājās un tev arī.

Mollija tikko bija īsti atmodusies, un viņas galva bija pilna jautājumu. Es taču nesapņoju, vai ne? viņa jau­tāja.

-     Nē, iesmējās bibliotekāre. Bet tev to vajadzētu darīt. Tagad tev vajadzētu atrasties gultā ciešā miegā.

-     Es vairs neesmu nogurusi.

-     Es gan. Man tiešām jāiet mājās. Bet es vēlētos ar tevi kārtīgi izrunāties tad, kad būsi pilnīgā nomodā, viņa piebilda. Tu man varētu izstāstīt kādus savus piedzīvo­jumus, un es tev izstāstītu kādus no savējiem.

-     Vai ari jums ir bijuši piedzīvojumi, izmantojot hip­nozi?

-    Protams. Piedzīvojumi notiek ar ikvienu, kurš atklāj, ka tam piemīt šīs spējas. Tomēr tagad es reti izmantoju , savu prasmi. Dažkārt es to lietoju, tikai lai palīdzētu cil­vēkiem. Man šķiet, ka tā ir vislabāk.

-    Tā, kā palīdzējāt man?

-    Vai izdevās? Man prieks.

Kādu bridi Mollija klusēja, pārdomājot, cik ļoti viņa mainījusies dažu pēdējo nedēļu laikā. Ja nebūtu bijis bi­bliotekāres, viņa aizvien vēl būtu nožēlojamā stāvoklī. Bibliotekāres dēļ Mollija bija iemācījusies tik daudz.

-     Paldies! viņa teica. Eēē, atvainojos, es pat nezinu jūsu vārdu.

-     Lusija Logana, sacīja sieviete ar laipno seju.

-     Tāds pats uzvārds kā doktoram? Mollija noelsās.