Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Nu, skaidroja Nokmans monotonā balsī, vienreiz man sanāc dikt lab, kad izdevās pierunāt vien vec kundz atdot man savs ietaupījums. Es viņai teic, ka tas ir priekš suņ patversm. Viņ man iedev simt piecdesmit tūkstoš za­ļos. Es nopirk noliktavs un uzsāk sav biznes.

Rokija seja kļuva tāda, it kā viņš tikko būtu norijis pil­dītu olu.

-     Savu biznesu?

-Jā. Es ņēmās ar zagtām mantām.

-    Nē, tu to vairs nedari, teica Mollija.

-     Nē, piekrita Nokmans. Nē.

-     Un tā, turpināja Mollija, ko tu uzskati par savas karjeras virsotni?

-    Ah… nopūtās Nokmans, un viņa hipnotizētās acis pēkšņi kļuva sapņainas. Ah… jā, labākais, ko es jebkad atklāj, bij hipnozs grāmat. Tā vecā kundz man par to izstāstīj vis. Ar to grāmat es bij izplānojs paš lielāko banks aplaupīšan pasaulē. Es aplaupīj paš Šoring bank iekš Ņujork.

-    Muļķības, Mollija klusi teica Rokijam, viņš neko ne­apjēdz. Tad viņa teica Nokmanam: Te man tevi mazliet jāpārtrauc. Sauksim lietas īstajos vārdos. Tas nebiji tu, kas aplaupīja banku. To paveica daži ārkārtīgi talantīgi bēr… es gribēju teikt, līdzzinātāji. Lai nu kā, tam nav nozīmes, jo no šī brīža tu pilnīgi aizmirsīsi par hipnozes grāmatu, un ceļojumiem, kādos devies, to meklējot. Tu aizmirsīsi jebkādas domas, kādas tev bijušas par Šoringa bankas aplaupīšanu. Tu aizmirsīsi, ka tā vispār tikusi aplaupīta. Labi?

-    Labi. Es aizmirst tagad.

-     Pareizi. Un vai ir vēl kādas citas tevis pastrādātas ļaun­darības?

-Jā, atzinās Nokmans. Es vienam vīram pārdev auto ar salauztām bremzēm. Viņš sadauzīj mašīn.

-     Vai viņš nositās? jautāja Rokijs, piemirsdams aiz­vērt muti.

-     Nē, bet tā dām, ko viņš notriec, tā gan.

-     Nu, pietiek, Rokijs sadusmojās. Tas ir briesmīgi. Es nespēju tev noticēt. Kāpēc tu visu to dari, ja saproti, ka tas ir ļauni?

-     Man patīk būt ļaunam, sekoja Nokmana vienkāršā atbilde.

-      Bet kāpēc? Kāpēc? pilnīgi apjucis jautāja Rokijs. Kāpēc tev patīk būt ļaunam? Kāpēc tev nevarētu patikt būt labam1

-    Es nekad nav zinājs, kas ir labs.

-     Bet vai cilvēki nav bijuši pret tevi labi?

-     Nē protams, ne. Visi man ienīd. Mans tēvs man sit, kad vien redzēj mājā. Pat man mamm smējās, kad mans papagails nomir. Viņ gribēj, lai es ar ir beigts. Viņ bij riebīg. Es no viņš iemācijos slikto, nevis labo. Es nezin, kas ir labs.

Rokijs izskatījās šausmu pārņemts. Tad viņa riebuma pilnā sejas izteiksme kļuva apņēmīga. Mollij, tas ir kā Trinklberijas kundzes šūpuļdziesmā… To viņam iemācīja māte dzeguze. Viņa mācīja, ka grūst ārā no ligzdas ir labi.

Mollija lēni pamāja, jo arī viņa tagad ieraudzīja Trinkl­berijas kundzes pantiņu un Nokmanu jaunā gaismā. Kā gan lai viņa varētu pārmest Nokmanam ļaunumu, ja pret viņu neviens nekad nebija izturējies labi? Ja nu dzeguzēna bērnība ir iemācījusi viņam tikai spītu? Tev taisnība, Rok. Man gandrīz riebjas izjust žēlumu pret viņu, bet tev taisnība. Domāju nav nekāds brīnums, ka viņš ir ļauns, ja neviens nav viņam mācījis neko citu… Laikam jau būt labam ir tāpat kā… kā lasīt… Ja neviens nekad nebūtu mācījis man lasīt, man būtu ļoti grūti zināt, kā… Es do­māju lappuses ar burtiem izskatītos vienkārši kā kaut kāds jūklis. Un viņam noteikti nav nekādas skaidrības par to, kā būt labam. Tad viņa piebilda: Un mēs abi vēl domājām, ka mūsu dzīve ir slikta.

-Jā, nopūtās Rokijs. Mums vismaz bija Trinklberijas kundze un mēs paši viens otram. Varbūt mēs varētu ie­mācīt Nokmana kungam kļūt labākam.

-      Mmmmm, nodūca Mollija. Es domāju… Tad viņa jautāja Nokmanam: Vai tu jūties slikti tāpēc, ka esi pastrādājis visas tās ļaundarības?

-    Nē, kāpēc gan? atbildēja Nokmans.

-     Te nu ir tā problēma, Mollija teica Rokijam. Nebūs viegli iemācīt viņu kļūt labākam, ja viņš nesaprot, kāpēc vajadzētu mainīties. Viņš negribēs, lai viņu māca. Un es neesmu pārliecināta, vai viņam palīdzēs tas, ka viņš vien­kārši tiks nohipnotizēts, lai kļūtu labs. Viņš nemainīsies pa īstam, iekams neizjutīs nožēlu par to, ko pastrādājis agrāk. Viņš varētu vēlēties mainīties tikai tad, ja saprastu, cik daudz nodarījis pāri cilvēkiem.

-     Bet kā lai mēs to izdarām? jautāja Rokijs. Mums būtu jāliek viņam izjust to, ko izjutuši šie cilvēki.

-     Nu, es domāju, sacīja Mollija, juzdamās kā ķirurgs pirms operācijas, es domāju, ka mums jāspiež uz to vie­nīgo, kas viņu ir skumdinājis, vienīgo, par ko mēs zinām, ka tas viņu ir sarūgtinājis.

-    Viņa papagailis?

-     Jā, viņa papagailis. Mollija pievērsās Nokmanam. Zini ko, hm, kāds ir tavs vārds?

-    Simons. Es esmu Simons, atbildēja Nokmans, izvilk­dams no zaļās žaketes kabatas pasi un pasniegdams to Mollijai. Viņa to paņēma un pētīja fotogrāfiju, kurā viņš vairāk izskatījās pēc zelta zivtiņas nekā cilvēka vai varbūt pēc piraijas.

-     Nu labi, Simon Nokmana kungs, viņa teica, vis­pirms es gribu, lai tu tēlo beigtu suni, apgulies uz mu­guras un pacel gaisā rokas un kājas. Jā, tā būs labi, un tagad rej.

-     Vau, vau, vau, rēja Nokmans, tirinot rokas un kā­jas.