Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

-    Viņi negribēja, lai es eju ārā, jo tad es varētu nosmē­rēt drēbes. Vai arī saķert kādu vīrusu no citiem bērniem. Es tur nemaz neredzēju citus bērnus. Visa apkaime pilna pensionāru. Reiz, kad biju izgājis pastaigāties, viņi izsauca policiju! Es centos viņus hipnotizēt, lai viņi atlaistu pa­vadu vaļīgāk, taču tas ne vienmēr izdevās. Man tas nepa­dodas tik labi kā tev, Mollij. Ja notiktu pēc viņu prāta, man nebūtu atļauts ne dziedāt, ne svilpot, ne pastaigāties, ne skatīties televīziju. Viņiem patika, ka es lasu, bet vienīgā lasāmviela bija vecas gadagrāmatas, ko Alabasteras kun­dze bija pārlapojusi savā bērnībā. Vai, un ēdiens tur bija vienreizējs viņiem abiem bija jāievēro speciālas diētas, un tā man arī nācās ēst trušu barību.

-    Trušu barību?

-     Nūjā, tā izskatījās pēc trušu barības. Dažkārt tā iz­skatījās kā kaķu ēdiens, kuram pa virsu pārkaisīta zelta zivtiņu maltīte. Viss, ko viņi darija, bija savādi. Dzīve ar viņiem bija kā smags darbs. Beigās jau biju dabūjis, ko gribēju, bet viņi nebija tie cilvēki, kādus biju cerējis satikt, un es ienīdu savu dzīvi tur. Bet pats ļaunākais, ka man pie­trūka tevis. Es gribu teikt, ka tu esi mana ģimene, Mollij. Es tevi pazīstu jau veselu mūžību.

Mollijas dvēselē ielija siltums. Paldies, Rokij!

Kādu brīdi valdīja klusums, kad abi uzsmaidīja viens otram, novērtējot to, kas viņiem dots. Tad Mollija jautāja: Bet kā tu tiksi prom?

-     Es viņiem piezvanīšu un iedvesīšu dažas domas. Es viņus nohipnotizēšu, ka nekas nesanāca, jo es viņiem ne­patīku. Es likšu viņiem domāt, ka viņi ir aizsūtījuši mani atpakaļ un ka tā noteikti ir labāk, nu, tādā veidā.

-    Man būs grūti saraut saites ar Ņujorku, Mollija teica ar bailēm balsī.

-    To visu var labot, Rokijs domīgi prātoja. Es zinu, kas tev jādara. Un man šķiet, ka nojaušu, kā tu vari visu vērst par labu un atbrīvoties no vainas sajūtas par krāp­šanu. Tev tikai jāveic daži telefona zvani.

Pēc desmit minūtēm Mollija bija pie telefona. Jā, Berij, Petula naktī atradās.

-     Gluži kā Šoringa bankas rūķi! teica Berijs.

-Jā, kā rūķi. Bet redzi, Berij, visa tā nolaupīšana ir mani satriekusi. Un es nolēmu, ka vēlos, lai Deivīna atkal dabū šo lomu. Es gribu paņemt ilgu atvaļinājumu.

-     Bet…

-     Man ir jāiet, Mollija stingri pastāvēja uz savu.

-     Saprotu, nopūtās Berijs. Nu, Riksijai un man, un trupai tevis pietrūks.

-    Paldies! Man jūsu ari pietrūks. Un tagad, Berij, klau­sies uzmanīgi! Tev jānokārto viesnīcas rēķina apmaksa, un es gribu saņemt kaut kādu algu. Kā tu domā, cik daudz būtu godīgi?

-    Nu, ņe-mot vē-rā summu, ko tu esi sa-ņē-musi, un tā mil-zī-gā palieli-nā-mā stikla izmak-sas, bet liekot pretī lielo pub-licitā-ti, ko tu esi atne-susi izrā-dei, nu, es do­māju, trīsdesmit tūkstoši dolāru, rēķināja Berijs, domā­dams par savu desmit procentu komisijas naudu.

-            Labi, teica Mollija, kuru nosauktā summa ļoti ieprie­cināja, lieliski. Lūdzu, liec to nogādāt Valdorfā ap četriem šodien. Jā, un es to vēlos saņemt skaidrā naudā.

-     La-bi.

-            Un, Berij, pasaki Riksijai, ka šovakar es nevarēšu pie­dalīties izrādē. Lai to dara Laura, mana dubliere… Jā, un, runājot par Lauru, vai tu viņu pieskatīsi, Berij? Paseko, lai viņa dabū kādu patiešām labu galveno lomu kaut kur… nu, tā teikt, paņem viņu zem sava spārna…

-     La-bi.

-            Turklāt neviens līdz rītdienai nedrīkst zināt, ka es tie­šām dodos prom.

-     La-bi.

-             Pasaki Riksijai, ka tev ar mani bija ilga, ilga saruna un ka es atvadījos.

-     La-bi.

-     Nu tad paliec sveiks, un paldies par visu!

-     La-bi, teica Berijs un nolika klausuli.

-            Nu redzi, nebija nemaz tik ļauni, vai ne? Rokijs no­priecājās.

-Jā, atteica Mollija, kaut arī dziļi sirdī sajuta vieglas skumjas. Viņa jau bija paspējusi pieķerties vecajam, pus­trakajam Berijam Bregam, un viņai tā tiešām pietrūks.

trīsdesmit otra nodaļa

Driz pēc vēlajām brokastīm pie Mollijas durvīm klau­vēja Nokmans. Viņš izskatījās kārtīgs un sakopts zaļajā šveicara uniformā ar pieskaņotu zaļu cepuri, ko bija izsniedzis reģistrators. Viņš paklausīgi iešļūkāja istabā, un Mollija ar Rokiju viņu nopētīja. Mati joprojām bija kā izspūrušas melnas krēpes; seja, kaut ari tagad tīra un no­skūta, izskatījās pietūkuši un neveselīga, un zem zoda bija kreveļaini, sarkani izsitumi.

-    Domāju, ka viņam būtu jānogriež mati, teica Rokijs. Mollija aplika dvieli ap Nokmana pleciem, kamēr Rokijs sameklēja šķēres.

Bez zirgastes Nokmans izskatījās daudz labāk. Ar olai līdzīgo pliko pauri priekšpusē un matu ieloku ap pakausi viņš atgādināja mūku.

Rokijs iedeva viņam banānu. Dažas dienas tu pārtiksi vienīgi no augļiem. Tas nāks tev par labu. Un atmetīsi smē­ķēšanu.

Nokmans nolobija banānu un veselu iestūma to mutē. Banāna gabaliņi izbira pa visu grīdu.

-     Kā ar viņa manierēm? Tās ir atbaidošas, norādīja, Mollija.

-     Pareizi, piekrita Rokijs. No šī brīža, Nokman, tu ēdīsi kā…

-     Kā karaliene, iestarpināja Mollija.