Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Tu esi tik prasta, pat neglīta… Tu taču neesi tā mei­tene, ko kāds gribētu ieraudzīt uz skatuves, tad kāpēc tu vienkārši nevācies prom? Tu neesi radīta kļūt par zvaigzni, tu vienkārši esi pārāk garlaicīga, tev nav nekādas pievil­cības, un tavs suns ir pretīgs.

Petula iekaucās, un Mollija apņēmīgi atkal pastiprināja savu acu starojumu. Taču Deivlnas niknais skatiens deva pretsparu. Tā bija kā kauja starp zaļajām un zilajām acīm. Mollijas plaukstas sāka svīst. Viņa tik spēcīgi koncentrējās uz skatienu, ka pat neiedomājās par balss izmantošanu. Viņa sāka uztraukties, ka nespēs uzvarēt. Un šī doma aizplīvuroja Mollijas prātu, viņa sāka zaudēt spēkus. Kas notiks, ja Deivīna hipnotizēs viņu? Varbūt Deivīna laupīs Mollijai visas spējas un atstās viņu ar tukšu galvu. Mollija iztēlojās sevi kā klaidoni Ņujorkas ielās, pazudušu un ap­jukušu, ar Deivlnas apmiglotu prātu. Pārāk šausminošas nākotnes vīzijas, lai tās apcerētu, un tik biedējošas, ka izraisīja Mollijā enerģijas uzplūdus. Reizē ar svelmainu, nokautējošu skatienu, kas lika matiem uz galvas sacelties stāvus, spriedze pazuda, un Mollija bija uzvarējusi.

Deivina novērsa acis. Trīcošā balsi viņa teica: Es ne­zinu, kā tu to izdarīji. Tu būtu varējusi uzvarēt jebkuru rifu, bet tu neuzvarēsi mani. Tu esi tikai pūtains, neglīts lauku skuķis. Izplūdusi skaļās elsās, Deivīna klumburēja prom.

Molliju šī ciņa bija iztukšojusi. Viņa nekad nebija do­mājusi, ka sastaps kādu, kam ari piemīt hipnotizētāja spējas, un bija satriekta pati par sevi, ka nebija tam gata­vojusies. Viņa taču būtu varējusi iedomāties, ka pastāv ari citi līdzīgi cilvēki. Mollija prātoja, cik Ņujorkā varētu būt šādu cilvēku, kuri, tāpat kā Deivīna, neapzināti izmanto savas hipnotiskās spējas, lai virzītos uz augšu. Tad Mollija domāja, cik gan ir tādu, kuriem šīs spējas piemīt un kuri precīzi apzinās, ko dara. Varbūt ir cilvēki, kuriem hipnoti­zēšana padodas labāk nekā Mollijai! Šie prātojumi bija ļoti netīkami. Mollija izjuta atvieglojumu, kad viņu iztraucēja klauvējiens pie durvīm un Riksija Blūmija iebāza savu kā no plastmasas veidoto seju ģērbtuvē. Viņa mīlīgi pasmai­dīja. Vai esi gatava mēģinājumam, mīlulīt Mollij?

*

Tajā vakarā laikrakstā The New York Tribune bija lasāmi šokējoši virsraksti.

BRODVEJAS SKANDĀLS Deivīna Natela iļriež cefu jaunajai slavenībai

Profesors Nokmans nopirka avīzi un aizrautīgi lasīja to uz ielas stūra. Tātad viņu sauc Mollija Mūna un viņa tēlo galveno lomu Brodvejas mūziklā. Fantastiski! Nokmans jutās tā, it kā viņa priekšā pēkšņi būtu iedegusies zaļā gaisma, kas liek doties uz priekšu. Vismaz vairs nebūs jāšauj tumsā. Molliju Mūnu apgaismoja tik spoža rampas gaisma, ka viņš vienkārši vairs nevarēja to pazaudēt. Tas bija spidoši! Profesors Nokmans nespēja vien sagaidīt, kad viņu satiks.

Nokmanam nevajadzēja ilgu laiku, lai izpētītu, ka Mūnas jaunkundze dzīvo Belinghemas viesnīcā. Viņš novie­toja savu sarūsējušo, balto autofurgonu ielas otrā pusē pretī Mollijas viesnīcai. Viņš gaidīja visu nakti, ietinies aitādas kažokā un cenzdamies sasildīties ar mazu sildītāju, kura kontaktdakšiņu varēja iespraust cigarešu aizdedzinātāja ligzdā. Viņš gulēja saraustītā miegā, nemitīgi vērojot vies­nīcas ieeju un satraukumā graužot garos nagus, līdz tie bija sakodīti drumslās.

Sākoties darbadienai, pie viesnīcas galvenās ieejas pie­brauca sudrabots rolsroiss. Nokmans uztrūkās un noslau­cīja aizsvīdušos logus, lai varētu labāk redzēt. Kalpotājs kādam atvēra viesnīcas durvis. Nokmans pašķielēja uz to pusi un beidzot ieraudzīja Molliju Mūnu.

Tur nu viņa nāca lejup pa kāpnēm un devās uz mašīnu. Viņa bija ģērbusies mīkstā, baltā ūdeļādas kažokā ar pie­skaņotu kažokādas cepuri, un kājās līdz celim viņai bija krēmkrāsas ādas zābaki uz zema papēža. Uz viņas rokas bija mopsis ar plakanu purnu. Meitene izskatījās kā maza zvaigzne pilnīgi atšķirīga no noplukušā bērna, kuru Nokmans bija redzējis Braiersvilā.

Nokmans sāka cienīt šo mazpilsētas meiteni. Profesoru pārsteidza un iespaidoja ātrums, kādā viņa bija mainīju­sies. Tai piemita izcili talanti, un viņš bija pārliecināts, ka ir vienīgais cilvēks Ņujorkā, kurš zina tās noslēpumu.

Kopš šī rīta profesors Nokmans rūpīgi sekoja Mollijas kustībai pilsētā. Viņš bija uz pēdām, kad meitene miesas­sargu pavadībā devās iepirkties, un vēroja, kā skaistas so­mas un kārbas cita pēc citas tika iekrautas viņas rolsroisā. Viņš gaidīja, kamēr tā gāja izpriecu pasāžās un izdeva veselu bagātību. Viņš sēdēja dārgu restorānu ārpusē, ka­mēr tā kopā ar Riksiju vai Beriju baudīja dažādu pasaules virtuvju ēdienus. Un, jo vairāk viņš to vēroja, jo stiprāka kļuva pārliecība, ka viņam ir taisnība par hipnozes spēku. Šī Mollija Mūna noteikti bija dabūjusi visus zem sava pa­pēža.