Mollijas Mūnas fantastiskā hipnozes grāmata

Manhetenas teātris, kurā tika uzvestas Zvaigznes uz Marsa, pēkšņi slēdza savas durvis. Neviena avīze nezināja, kāpēc. Aiz šīm durvīm Deivīna Natela bija at­laista un teātra personālam bija jānodod zvērests par no­slēpuma neizpaušanu. Mollija nodrošinājās, lai visi tu­rētu muti, un pirmā diena teātrī viņai pagāja, tiekoties ar teātra darbiniekiem. Meitene hipnotizēja ikvienu, kurš strādāja pie izrādes: orķestra diriģentu, mūziķus, biļešu kontrolierus, pārdevējus, gaismu operatorus, skatuves strādniekus, grimētājus, pārējos aktierus un zēnu, kurš uzkopa skatuvi. Visi uzskatīja, ka viņa ir brīnišķīga.

Tad sākās mēģinājumi.

Pašai par pārsteigumu Mollija atklāja, ka mēģinājumi viņai sagādā prieku. Un viņa bija apņēmusies censties no visas sirds, lai būtu laba. Protams, lai ko viņa darītu, pārējie uzskatīja, ka viņa ir neatkārtojama. Neviens neie­vēroja, kad viņa dziedāja nepareizi. Neviens nepievērsa uzmanību, kad viņa sajauca dejas soļus. Viņas steps bija nekur nederīgs, bet visi domāja, ka tas ir ideāls.

Arī Petulai tas patika. Viņa tiešām izskatījās jauki īpaši viņai darinātajā sarkanajā astronauta tērpā un labprāt pie­vienojās dejām. Taču un tas nebija nekāds pārsteigums Petulai nebūt nepatika Marsa briesmoņi. Tie bija masīvi un atgādināja milzīgus sarkanus piparus ar antenām, tik lieli kā Ziemsvētku eglītes pilsētas laukumā, un staigāja apkārt, jo to iekšpusē atradās aktieri. Petulai viņi nozīmēja briesmas, it īpaši tad, kad uzbruka Mollijai. Petula tos ne­mitīgi aprēja un beidzot vienam pat iekoda potītē. Tika nolemts, ka Petulu nedrīkst laist klāt Marsa briesmoņiem ne uz skatuves, ne ārpus tās.

Mēģinājumi sākās katru ritu desmitos, bija paredzēts īss pusdienu pārtraukums, un tad tie atkal turpinājās visu pēcpusdienu. Mollijai bija jāmācās, kur stāvēt, kā dejot, ko dziedāt un runāt.

Un tad, trešajā teātri pavadītajā dienā, notika satikša­nās, kuru Mollija nebija gaidījusi.

Mollija atradās savā ģērbtuvē, kad izdzirdēja gaiteni šausmīgi spiedzošu balsi kliedzam: KUR VIŅA ĪĪĪĪR?

-    Viņa ir tur, Deivlnas jaunkundz, atbildēja vizuļiem rotāta kora meitene. Bet, Deivīna, neesi tik dusmīga… Kad viņu satiksi, tu redzēsi, kāpēc… Es gribu teikt, ka tev viņa patiks.

-     PATIKS VIŅA??!! balss niknumā iekliedzās. PA­TIKS VIŅA…? VIŅA IR SAGRĀVUSI MANU KARJERU. Viņa ir nozagusi to, kas ir mans. Kas ar jums visiem noticis? Ar Riksiju, Beriju, jums visiem… jūs taču zināt, ka es padarīju šo izrādi par to, kas tā ir.

Kora meitene iepīkstējās: Piedod, Deivīna, bet…

Kad Deivīna iebrāzās ģērbtuvē, Mollija jau bija gatava.

-     Nu tad tā, noskaldīja Deivīna, aizcirtusi aiz sevis durvis un piecirzdama savu augstpapēžu zābaku. Kā tev šķiet, kas tu esi? Kā tu uzdrošinies? Tad viņas mute palika vaļā. Vai tu esi Mollija Mūna? viņa neticīgi jau­tāja.

Mollija uzlūkoja dziedošo un dejojošo brīnumbērnu Deivinu. Mazo zvaigznīti, kuras uzstāšanos skatīties pa­tika visiem. Un Mollija bija sajūsmā. Jo tuvumā Deivīna nemaz neizskatījās kaut kā īpaši. Bez grima viņas seja bija bāla un likās pat diezgan slimīga. Viņas gaišie mati likās nošļukuši un taukaini. Acis šķita izvalbītas, un zem tām bija pelēki loki. Taču mirdzošu viņu padarīja apģērbs. Tērps bija sarkani violets, kājās violeti augstpapēžu zamš­ādas zābaciņi, un ap kaklu lielu smaragdu kaklarota. Mol­lija turpretī bija astronautes tērpā, kuru tieši patlaban pielaikoja.

-     B-bet tu esi tik parasta! pārsteigta iesaucās Dei­vīna.

-    Tu jau arī, teica Mollija, tikpat izbrīnīta.

-    Viņi apgalvoja, ka tu esot tiešām, tiešām īpaša, sa­cīja Deivīna, pārāk apstulbusi, lai ievērotu Mollijas pie­zīmi. Kā gan tik ikdienišķs un strupdegunains skuķis va­rēja paņemt manu lomu? Kādu brīdi viņa bija satriekta. Taču tad, griezdama zobus, pakāpās soli Mollijas virzienā un mierīgā, mīlīgā balsī teica: Tas ir mans kostīms. Man šķiet, ka tev labāk būtu to atdot. Viņa nenolaida skatienu no Mollijas acīm.

Mollija mierīgi atbildēja skatienam un pēkšņi pama­nīja, ka Deivlnas Natelas acu zīlītes ir ļoti lielas. īstenībā tās bija tumšas un tajās griezās spirāles, kas atgādināja melnus ūdens virpuļus. Mollija jutās neomulīgi, jo šķita, ka viņai zūd pamats zem kājām. Viņa ātri koncentrējās un deva Deivīnai spēcīgu savu hipnotizējošo acu triecienu. Taču, pastiprinot skatiena intensitāti līdz maksimumam, viņa bija šokēta par to, ka Deivlnas acīm piemīt spēcīgs pievilkšanas spēks. Sakoncentrējusi visus spēkus, Mollija turējās stingri, līdz atkal sajuta stabilu pamatu zem kā­jām.

Tas bija liels pārsteigums. Deivīnai Natelai bija spējas. Viņa prata dziedāt un dejot, un turklāt viņai bija ari spē­jas. Viņai piemita spējas, bet viņa pati īsti neapzinājās, kas tās ir. Tās nebija tik smalki izkoptas kā Mollijai, bet viņa acīmredzot izmantoja šīs spējas pret citiem, lai tos iespaidotu un savaldzinātu. Mollija jutās tā, it kā gandrīz vai vēlētos sadraudzēties ar Deivinu. Viņa varētu to ap­mācīt, un viņas kļūtu partneres. Viņas būtu neuzvaramas! Taču šis domas atstāja Mollijas prātu, kad viņa izdzirdēja, ko saka Deivīna: