Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija skatījās tieši uz priekšu un nepievērsa uzma­nību maharadžam, kad tā smagais, koka mietam līdzīgais pirksts uzsita viņai pa pieri. Meitene jutās ļoti vientuļa un no tiesas izbijusies, taču apzinājās, ka nedrīkst tāda izskatīties. Lai aizsargātos, viņa tēloja augstprātīgu lep­numu, it kā būtu dziļi aizskarta par to, ka ir tik rupji atrauta atpakaļ laikā.

Mollija atcerējās kādu pompozu tēlu vecā filmā, ko viņa neskaitāmas reizes video versijā bija skatījusies bāreņu namā. Filmā attēloto ģenerāli bija saņēmis gūstā preti­nieks, taču viņš nevis iepleta acis un tēloja pakļāvību, bet gan skaļi protestēja. Mollija apzinājās, ka var censties līdzināties viņam, un tas nozīmē, ka jāspēlē pamatīgs teātris. Mollija nebija neko daudz pārliecināta par savām aktrises dotībām, taču atcerējās galvenās frāzes, jo viņa un Rokijs tik bieži bija tās teikuši viens otram. Dzīslās plūstošais adrenalīns deva Mollijai drosmi, un viņa pati bija pārsteigta, kad no viņas lūpām pēkšņi atskanēja dažas no ģenerāļa cēlajām frāzēm.

Šo manas brīvības ierobežošanu es uzskatu par aug­stākajā mērā nepiemērotu un pazemojošu. Īstenībā tā ir patiesi nevietā! Mollija izgrūda.

Viņa notrīsēja, kad beidzamais vārds "nevietā" atstāja viņas lūpas, jo apzinājās, ka šāda izturēšanās ir īstākā spēle.

Mollijas milzīgais sagūstītājs piemiedza acis un nikni uzlūkoja meiteni. Mollija grieza zobus.

-     Vai tiešām? milzis lēni pārjautāja.

-     Jā. Mollija pārcilāja prāta krājumus, lai atcerē­tos un iztēlotos ģenerāli filmā, un atkārtoja: Jā. Lai man tik zemiski pielavītos jūsu subordinētā persona… Mollija nebija īsti pārliecināta, vai zina, ko nozīmē "subordinēts", tomēr turpināja: Man vajadzētu pieņemt godīgu izaicinājumu uz hipnotisku divkauju. Šoreiz tas notika neiedomājami rupji. Un tad vēl mani pa laiku vada kāds tik… tik bezpieredzējis un bezspējīgs. Ieklausoties pašas vārdos, Mollija atcerējās, ka viņai būtu bijis jāsaka "nepieredzējis un nespējīgs". Viņa neatlaidās. Tā nav tāda apiešanās, kādu es, pasaules klases hipnotizētāja, cerētu sagaidīt nojums, ari pasaules klases hipnotizētāja. Ja es būtu jūsu vietā, es jau nu gan būtu sameklējusi gudrāku pavadoni. Es būtu izrādījusi lielāku cieņu.

Mollija gandrīz nespēja noticēt, ka šie teikumi nāk no viņas mutes. Viņa vai nu izraks ar tiem sev kapu, vai arī izspruks no nepatikšanām Mollijai pašai nebija ne mazākās nojausmas, kurš variants izrādīsies pareizais. Taču, apzinoties, ka loma jāspēlē līdz beigām, viņa tagad savāca ļoti precīzu hipnotisko enerģiju un ielūkojās mil­zim acīs. Tajās jau kvēloja hipnotisks mirdzums. Viņa milzīgās, izvalbītās acis tumšajos dobumos iedvesa šaus­mas. Baltumi ap brūnajām zīlītēm bija dzīslaini un asinīm pieplūduši. Mollija nekad nebija redzējusi ne tik lielas, ne tik atbaidošas acis, tomēr viņas zaļās acis tika ar tām galā. Meitene nenolaida skatienu no vīrieša redzokļiem un sajuta to spēku. Viņa lūkojās tieši acīs apbružātajam vīram ar valzirga ādu un bruņurupuča seju.

Izjūtot baudījumu no cīņas ar Mollijas mēroga acīm, milzis izgaršoja nepierasto izaicinājuma izjūtu. Tagad viņš saprata, kā šis kaulainais skuķis ar kartupelim līdzīgo degunu bija varējis izjaukt viņa smalki organizētos plānus. Tādas spējas kā šai meitenei nepiemita nevienam citam hipnotizētājam, ar ko viņam bija nācies sastapties. Un maharadža arī juta, ka meitene ir pieredzējusi. Ikreiz, kad viņš atslābinājās, lai novērstu Mollijas uzmanību un hipnotiski izsistu viņu no sliedēm, meitene paredzēja vīrieša gājienu un atvairīja viņa skatienu. Viņa bija laba, ļoti laba, it īpaši ņemot vērā viņas vecumu. Taču viņa neko nezināja par laika ceļošanas likumiem, tāpēc viņš par to bija vairāk nekā galvas tiesu pārāks. Maharadža tāpat apbrīnoja arī meitenes talantu un drosmi. Bija gan­drīz vai prieks ar viņu tikties. "Kaut arī meitene ir pārāk lecīga," viņš nodomāja, "varbūt ar viņu būs interesanti." Varbūt viņam vajadzētu tai ierādīt īsto vietu. Varbūt viņš tā arī darīs. Valdnieks nolaida skatienu.

Hmmm, viņš domīgi nomurdēja. Tad tu sevi uzskati par ceļojošu princesi. Maharadža sasita savas milzīgās plaukstas. Varbūt princese tēlēsies vēju.

septītā nodaļa

Pēkšņi atsprāga durvis telpas galā un iesteidzās astoņi turbānos tērpti kalpotāji ar paplātēm. Uz tām bija sudraba tējkannas, krūkas, porcelāna šķīvji, tasītes un glāzes, un, kamēr Mollija kopā ar milzi šķērsoja telpu, tika uzklāts zems valrieksta koka galdiņš. Pretī Molli­jas krēslam bija apgleznota siena, uz kuras medību ainā ļoti precīzās detaļās bija attēlots milzīgais maharadža uz ziloņa ar ieroci rokās nošaujam tīģeri. Glezna bija skaista, lai gan Mollijai nepatika tās tēma. Zaļie koki fonā rādīja daļu no cietokšņa apkārtnes.

-     Ir patīkama pārmaiņa, milzis atzina, sniedzoties pēc pārmēru lielas smalkmaizītes, ko viņam piedāvāja izbadējies kalps, satikt kādu, kurš netrīc manā priekšā kā nopērts suns. Viņš uzmeta paviršu skatienu Zakijam. Es atvainojos par šo apdauzīto radījumu, kurš atveda tevi šurp. Patiesībā viņš ir neaizskaramais.