Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-     Neaizskaramais? Mollija pārjautāja cerībā, ka na­matēvs nav pamanījis, kā trīc viņas roka, ņemot smalk­maizīti.

-    Jā. Viņš piedzimis zemākajā kastā, zemākajā hindu sabiedrības slānī. Vairums hindu ticības indiešu neuzska­tītu, ka viņš būtu īpaši labāks par noteku žurku. Taču es nepiederu hindu ticībai, tāpēc vienkārši pieņemu viņu tādu, kāds viņš ir, un uzlūkoju viņu kā to rožēlojamo nadījumu, kas viņš ir. Pateicoties man, viņš ir brīvs. Es viņu ATBRĪVOJU. Milzis nedaudz pacēla balsi, piepildot gaisu ar draudlgumu. Mollija saprata, ka tagad, kaut ari milzis uzlūko viņu, tas īstenībā uzrunā Zakiju. Es viņu ATBRĪVOJU, bet SKATIES, kā viņš man par to atlīdzina. NEPILDA MANUS RĪKOJUMUS! Šie vārdi izskanēja tik skaļi un nikni, ka porcelāns uz galda drebēja. Un tad pēkšņi milža dusmas uzliesmoja nevaldāmi un neprātīgi.

TU TAČU NEESI NEKAM DERĪGS! UN TĀDS TU VIEN­MĒR ESI BIJIS, MAZAIS ZAKIJA. PIESARGIES, PIESARGIES! ES LIKŠU TEVI SAGRAIZĪT GABALIŅOS AR ASIEM NAŽIEM. IZBAROŠU TEVI VĀPIEM. Milzeņa balss pieklusa līdz draudīgai ņurdēšanai. Vai varbūt es tevi vienkārši hip­notizēšu. Tas taču tev nepatiktu, vai ne? Tik ilgi esmu no tā atturējies. Tev taču negribētos būt HIPNOTIZĒTAM!

Molliju satrieca milža straujā garastāvokļa maiņa, bet vēl vairāk viņa teiktais. Zakija noliecās, nometās ceļos un noliecās vēl zemāk, viņa rokas izpletās uz grīdas. Tad milža dusmas rimās tikpat strauji, kā bija sākušās. Es esmu gana gudrs, viņš paziņoja, un lielajā sejā parā­dījās baiss, greizs smīns. Redzi, esmu to šo paveicis nākotnē. To šo, ko nevar paveikt šajos laikos.

Mollija centās izlikties, ka milža izskats viņu ne mazā­kajā mērā nesatrauc. Ko tad? viņa apvaicājās, kā smalka dāma nokožot niecīgu gabaliņu no smalkmaizītes un noliekot to atpakaļ šķīvī, ko kalps bija novietojis uz viņas ceļiem pārklātās salvetes. Iekšķīgi viņa trīcēja. Mei­tene cerēja, ka aizvainotās princeses tēlojums dos viņai kādas izredzes pret nelīdzsvaroto namatēvu. Molliju bie­dēja tā svārstīgais noskaņojums, jo tas viņai atgādināja vājprātīgo, ko viņa un Rokijs reiz bija redzējuši Braiersvi­las ielās. Tas bija izbēdzis no vietējās psihiatriskās slimnī­cas. Sākumā viņš bija sēdējis un dziedājis baložiem, tad pēkšņi pietrūcies kājās un sācis sist tos ar nūju. Milzim piemita tikpat neparedzams garastāvoklis. Mollijai bija jābūt ārkārtīgi piesardzīgai, ja negribēja kļūt par pāvu barību. Petula pakustējās, jo viņai sāka lcļūt karsti. Mollija saspieda mopseni, lai tā sēž mierīgi.

Maharadža ar apzeltīto pirksta nagu uzsita pa milzī­gajiem sarkanajiem un zaļajiem kristāliem, kas karājās ap viņa kaklu.

-Vajadzēs izrakt vēl dažus šādus stikrālus. Laika ceļo­šanas kristālus. Tie nāk no dziļas pazemes, zūdzēm jiļi mez mezes virsmas. Man tos vajag. Maharadža ielika mutē lielu kūkas gabalu.

-     Kāpēc? pavaicāja Mollija, cenšoties pēc iespējas mierīgāk malkot dzērienu. Viņa norīstījās. Tas bija ūdens ar laima sulu un sāli.

-    Tāpēc, ka… kamēr milzis skaidroja, no viņa mutes lidoja kūkas drumstalas, tad, kad es ar vienu pašu kristālu būšu aizceļojis līdz laika sākumam un ja man līdzi būs lieli daudzumi stikrālu, es varēšu aizlidot uz "Burbuli". "Burbulī" atmirdz brīnumaina gaisma, un, ja cilvēks tajā izpeldas, viņš kļūst mūžam jauns! Milzis pārvilka sejai abas plaukstas, it kā iztēlojoties šo gaismu, un piebilda: Ne jau vienmēr esmu izskatījies šāds.

Mollija norija smalkmaizītes kumosu un pirmo reizi iedomājās, vai viņa nesapņo. Brīnumaina gaisma, kas atjauno cilvēku, kas atmirdz kādā vietā, kuru sauc "Bur­bulis", un kas atrodas laika sākumā? Kur gan dzirdēts, ka sauļošanās padarītu kādu jaunāku? Milzis bija trakāks, nekā Mollija bija iedomājusies. Kādu bridi viņa prātoja, vai tad, ja viņa atvērtu slimnīcu, kur izmantotu hipnozi cilvēku ārstēšanai, un ja šis milzis būtu tās pacients, vai tad viņa kopā ar Rokiju varētu izdomāt, kā viņu izārstēt. Acumirklīgā atskārsmes uzplaiksnījumā Mollija vēlējās, kaut Rokijs būtu kopā ar viņu. Meitene spēja vien iedo­māties, ko viņš tagad sacītu, un vārdi paši plūda pār viņas lūpām.

-     Man likās, ka laika sākums ir pilns liesmu un sprā­dzienu. Vai tad jūs nesadegtu dzīvs, ja tur nokļūtu?

-       Nē. Divdesmit devītajā gadsimtā atklās, ka laika sākums ir kā siets, ko piepilda balta gaisma no "Burbuļa". Ja kāds spētu ielidot šajā gaismā, viņš iegūtu dzīvības spēku un mūžīgu jaunību. Ielidot "Burbulī" ir sarežģīti to var panākt tikai tad, ja ir pietiekami liels laika ceļo­šanas kristālu daudzums.

-      Ak tā… nūjā. Mollija sarauca uzacis. Un jūs sakāt, ka kristāli jāiegūst manā laikā… divdesmit pirmajā gadsimtā…