Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-    Tas nav grūti, taču tam vajag zināmas iemaņas. Lai tev būtu vismaz sportiska interese atgūt tavu suni. Darīšu visu, lai tev izskaidrotu, kā notiek ceļojumi laikā. Taču tikai vienreiz. Zini, neesmu tas pacietīgākais tips, tāpēc klausies. Koncentrējies uz zaļo vai sarkano stikrālu atkarībā no tā, kurā cirzienā cēlies veļot. Tad noved savu prātu pa pusei transā tāpat, kā apturot pasauli. Nekustīgi ielūkojies tagadnes pasaulē un sagaidi auksto saplūsmes sajūtu, kāda rodas, apturot pasauli. Kad tā iestājas, neapturi pasauli, bet gan koncentrē savu prātu uz laika ceļošanas stikrālu, līdz tavas domas pieņem stikrāla krāsu. Tiklīdz pasaule sāks izplūst un ap tevi sāks pūst laika ceļojuma vējš, tu zināsi, ka kusties. Sev aiz muguras tu izdzirdēsi blīkšķi. Visiem, kas atrodas telpā ap tevi un redzēs tevi izzūdam, šis blīkšķis liksies ļoti skaļš, protams, ja vien tev nebūs klusinātāja. Blīkšķis ir skaņa, ko rada tava ķermeņa pēkšņā izzušana, jo gai­sam jāaizpilda telpa, kur tu tikko atradies; no šejienes ari rodas blīkšķis. Tīra fizika. Šis ir pats kienvāršākais. Drūtākais ir apstāties īstajā laikā. Tam vajadzīgas sajūtas un iemaņas. Vai esi gatava?

-     Tad tu man nepateiksi, kā es varu zināt, kad esmu nonākusi īstajā laikā un kad man jāapstājas? Mollija satraukta jautāja. Vai tu man neiedosi tādu verķi, kāds ir Zakijam?

-    Tas taču domāts pilnīgiem idiotiem, atteica maha­radža.

Mollija palūkojās uz Petulu, kurai ap kaklu tagad bija ar rokām darināta siksna. Mopsene satraukta sēdēja zemē blakus Zakijam un kalpam, kurš turēja spilvenu ar kristāliem.

-    Pēc mirkļa tiksimies, Mollija teica Petulai, cenzda­mās rast pārliecību pašas spēkiem. Sevī viņa bija tikpat nepārliecināta par sevi kā mazs putnēns, kas izgrūsts no ligzdas.

Mollija labajā rokā cieši satvēra zaļo kristālu. Viņas skatiens bija vērsts zemē. Meitene izvirzīja prāta priekš­plānā hipnotisko fokusu gluži tāpat kā tad, kad lika lai­kam apstāties. Viņai cauri izstaroja aukstā saplūsmes sajūta, un tad viņai apkārt sastinga viss, izņemot Zakiju un maharadžu.

-      NEPAREIZI! nodārdināja milzis. Mollija neņēma viņu vērā un mēģināja vēlreiz. Šoreiz, tiklīdz meitenes dzīslās parādījās aukstā saplūsmes sajūta, viņa pilnībā koncentrējās uz zaļo kristālu, domās pilnībā iegrimstot zaļajā krāsā, un tad, it kā precīzi sekojot kartei, sākas viņas ceļojums laikā. Atskanēja slāpēts BLĪKŠĶIS, meiteni apņēma vēsa vēja pūsma, un pasaule izplūda krāsu jūklī. Skaņas dunēja, mainījās un zvanīja viņai ausīs.

Un tad sarkanajā halātā tērptais milzis pēkšņi atradās Mollijai blakus, kaitināja viņu, ceļodams laikā tieši tādā ātrumā kā viņa, un milzenim apkārt zaigoja mainīgās pasaules krāsas.

-     Kur tu skrien, Mollij? viņš izsmējīgi vaicāja. Tev taču nav ne mazākās nojausmas, ko? Vai tad tu nespēj tonkrolēt savu ceļojumu? Lielais vīrs izzuda no Mollijas skata. Viss notika tik ātri, ka Mollija tiešām jutās pilnībā zaudējusi kontroli, kā jājot nevaldāma zirga mugurā. Prātā viņa centās pievilkt iedomātos grožus vēsajam vējam ap viņu, lai to apturētu, un tas palīdzēja. Mollija apstājās. Bija auksti. Mollijai nebija ne jausmas, cik tālu atpakaļ laikā viņa aizceļojusi.

Sieviete oranžā sari ar slotu rokā norādīja uz Molliju un iespiedzās. Meitene saprata, ka šķiet, it kā viņa būtu parādījusies no zila gaisa. Viņa palūkojās pa logu un redzēja, ka lielās celtnes ārpusē vispār nav. Laikam viņa laikā bija aizceļojusi par tālu.

Mollija mirklī sagrāba sarkano kristālu, lai ceļotu laikā uz priekšu, un centās domāt sarkani. Acumirklī spiedzošā sieviete palika aiz muguras, un Mollija ceļoja siltā laika vējā. Viņa atkal apstājās. Šoreiz pār cietokšņa pagalmu lija mēness gaisma. Meitenes priekšā sēdēja kāds ļoti gara auguma indiešu zēns un lasīja grāmatu.

-    Siedod man veci. Ir pārāk tumšs, lai lasītu, zēns pār telpu bez jumta uzsauca jaunam vergam, kurš tupēja ēnā.

Vergs ieraudzīja Molliju, un viņam atkārās žoklis.

-     Sahib, sahib! viņš iesaucās, norādot uz Molliju. Skolnieks aizcirta grāmatu un dusmīgi uzlūkoja vergu.

Mollija satvēra sarkano kristālu un devās prom. Viņa bija uzjautrināta. Mollija saprata, ka tikko redzējusi maharadžu un Zakiju bērnībā. Viņa bija tos pazinusi.

Tagad Molliju pārņēma jauns panikas vilnis. Ja viņai neizdosies šis ceļojums, viņa iestrēgs laika plūsmā un Petula paliks milža varā. Mollija atcerējās kādu citu reizi, kad viņu bija pārņēmusi panika. Viņa bija pārgriezusi pirkstu uz salātu mērces pudeles malas, un asinis bija pāršļākušās pār salātiem un gurķiem. Rokijs bija viņai licis elpot ļoti dziļi un lēni, lai mazinātu sāpes un atbrī­votos no uztraukuma. Mollija vēlējās, kaut Rokijs tagad būtu pie viņas, un viņas acīs sakāpa asaras. Tad viņa dziļi ieelpoja un izpūta elpu ļoti, ļoti lēni, dūcot, kamēr gaiss plūda caur nāsīm, un viņu pārņēma miers.