Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Pēc tam Mollija jutās daudz labāk. Ejot atpakaļ pie pāva, viņai iešāvās prātā, ka ar šiem akmeņiem viņa tagad varētu aizbēgt no maharadžas. Mollija apsvēra, ka varētu pat laikā aizceļot uz Braiersvilu un likt kādam citam dārz­niekam nogāzt Zakiju zemē vēl pirms tam, kad viņš nolau­pīja Petulu. Tas būtu grūti, taču to varētu izdarīt, vai ne? Taču problēmu jau neradīja Zakija. To radīja maharadža. Ja Zakija pazustu ja viņš neparādītos cietoksnī kopā ar hipnotizēto Molliju -.saniknotais milzis pats ierastos pēc Mollijas. Viņš varētu aizlidot uz Braiersvilu laikā, kad Mollijai vēl bija astoņi gadi, un nogalināt viņu turpat uz vietas. Mollijai nepavisam nepatika tas stāvoklis, kādā viņa atradās, taču viņa vismaz nedaudz izprata situāciju un spēle, kurā viņa tēloja kaprīzu augstākās sabiedrības dāmu, vainagojās ar panākumiem. Mollija nolēma samie­rināties ar šo nepatīkamo stāvokli un paņēma pāvu. Mei­tene atbrīvoja pasauli no sastinguma, un putns, stīvs no bailēm, gulēja viņas rokās.

Šoreiz Mollija nesatvēra sarkano kristālu. Viņai bija jātur smagais putns. Taču meitene par to domāja, un, tā kā kristāls atradās viņai kabatā, tas iedarbojās. Nenācās viegli koncentrēties pietiekami lielā mērā, lai paņemtu līdzi arī pāvu, taču beidzot Mollija secināja, ka viņi abi pārvietojas laikā.

Meitene zināja, ka jāceļo tikai mazs gabaliņš. Viņa atvēra acis. Pagalms vēl bija tukšs. Vēl mazliet. Milzis sēdēja baseinā, un kalpi izgāza lielus silta ūdens ķip­jus pār viņa zvīņainajiem pleciem. "Viņa ādas stāvoklis nudien ir briesmīgs," Mollija nodomāja. Pāvs spirinājās. Vēl gabaliņu. Viņi bija klāt. Milzenis bija apģērbies, Zakija stāvēja blakus kalpam ar kristālu spilvenu, bet pārbiju­sies Petula, kamolā sarāvusies, gulēja zemē.

-      Vai esmu laikā? Mollija apvaicājās, ieliekot pār­biedēto pāvu Zakijas rokās. Putns sāka kliegt un knābāt vīra krūtis.

Zakija pavērtu muti nometa pāvu zemē. Viņš nemū­žam nebūtu domājis, ka Mollija tiks galā ar šo uzdevumu. Un viņš bija šokēts, redzot, kā putns atbrīvojas no viņa saimnieka apakšbiksēm, velkot tās pa pagalmu.

-    Aizvāc to! maharadža aizkaitināts iesaucās, nevēr­šot skatienu uz savu apakšveļu. Zakija saķēra milža apakšbikses, pirms putns bija ticis no tām ārā. Viņš aiz­vilka kliedzošo putnu uz pagalma durvīm.

-      Nu tā, sacīja Mollija, kad putna kliedzieni bija attālinājušies. Ceru, ka jūs esat vīrs, kas tur savu vārdu.

-     Hmm. Parasti jau ne. Maharadžu nebūt neieprieci­nāja Mollijas panākums. Patiesībā milzim meitenes sasnie­gumi laika ceļojumā likās ļoti kaitinoši. Viņš pēc dabas bija uzvarētājs, un viņam nepatika, ka kāds viņu kaut kādā jomā pārspēj, it īpaši jau šāds kaulains skuķis.

-     Kad es to mapēģināju mirmo peizi, man tas izdevās labāk nekā tev, viņš lielījās. Tu domā, ka esi spējīga, jā, esi. Taču ne tik spējīga. Atdod man stikrālus un ņem savu suni. Mollija pasniedza milzim abus dārgakmeņus. Un tagad nāc man līdzi!

-    Uz kurieni? Mollija jautāja, un viņas bailes atgrie­zās kā nelūgts viesis.

-     Man tev tauk tas jāparāda.

-Kas?

-     Ak, vienkārši pagaidi, un tu dzerēsi.

"Paldies, tikko jau redzēju!" Mollija nodomāja.

Maharadža uzlika rokas uz saviem milzīgajiem gur­niem, un no viņa vēdera nogranda smiekli, kas atbalsojās pagalmā un gaisā ap cietoksni.

-      Es jums parādīšu īstu talantu, jūsu dzimtlabība! viņš nodārdināja.

Tad milzenis piegāja klāt Mollijai un sagrāba viņu. Petula pieplaka pie zemes, rēja un gatavojās uzbrukt. Taču maharadža nepievērsa viņai uzmanību. Tā, it kā Mollija būtu viegla kā spilvens, maharadža iznesa viņu no pagalma un virzījās tālāk pa šauru gaiteni. Rejošā Petula sekoja, cenšoties iekost milzim papēžos. Mollija cīnījās un spārdījās salīkušā vīra rokās. Maharadža bija pārāk liels šaurajam gaitenim, un ceļš caur to viņam bija ļoti apgrūtinošs. Beidzot viņš iestūma Molliju mazā, orna­mentiem izrotātā telpā un atkal izslējās pilnā augumā.

-    Liec savam sunim aizvērties, vai arī, es tevi brīdinu, viņam aizvērties likšu es! Mollija satvēra Petulu rokās un piespieda sev klāt.

Bezlogu telpa bija augsta, ar velvētiem griestiem. No sijām karājās stikla lampas un divas lielas, iekārtas gultas. Gultas bija no koka un rotātas izsmalcinātiem kokgriezumiem. Smago sudraba ķēžu, kurās tās karājās, posmi bija veidoti kā ziloņi un zirgi. Sienu apakšā atra­dās sudraba šķirstiņi un lādītes, bet augstāk bija plaukti, piebāzti ar zīda spilveniem un mīkstām segām spilgtās krāsās. Grīdu sedza paklājs ar ornamentiem, bet sienas bija rotātas ar resniem rokassprādzes izmēra riņķiem. Maharadža kā rotaļlietas pacēla Molliju un Petulu un iemeta viņas vienā no šūpuļgultām.

-     Gaidiet te, viņš norīkoja. Tagad es jums parādīšu īstu laika ceļotāja talantu.

Ar šiem vārdiem milzenis aizvēra un aizslēdza aiz sevis smagās kokgriezumiem rotātās durvis.

devita nodaļa