Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Šīs kāpnes būvētas pirms drīssimt drīstesmit ga­diem, maharadža žēlojās, iespiežot savu lielo rumpi šaurajā kāpņu telpā. Visu laiku domāju, ka vajadzētu atgriezties 1638. gadā, lai nohipnotizētu tālaika mogolu arhitektu tā, ka viņš iztaisītu kāpņu telpu platāku, taču man nekādi tam neatliek laika.

Viņi izgāja plašā, atklātā pagalmā, ap kuru pletās sar­kanas smilšakmens sienas ar arkveida logiem bez stik­liem. Sienu stūros slējās smaili smilšakmens un balta marmora torņi, un karoga mastā augstu zilajās debesīs plīvoja karogs ar pāva attēlu. Bija svelmaini karsta diena, taču šajā augstumā pūta veldzējošs vējš. Ārā Mollija redzēja seno vecpilsētu ar tās ziedu pilnajiem dārziem un brūnajiem, krūmu pārklātajiem pakalniem aiz tās. Rietumos bija vēl viena sarkana akmens celtne ar minaretiem un kupoliem, kas atgādināja sīpolus. Tālumā varēja saskatīt torņus un baltas, gurķveida būves, kā ari mazā­kas, būdiņām līdzīgas ēkas. Starp visām šīm būvēm auga palmas, stiepās bruģētas joslas un saules izdedzināti ceļi, pa kuriem staigāja cilvēki un dzīvnieki. No pilsētas šurp plūda skaņas sasaucās tirgotāji, kuri pārdeva savu preci, kliedza dzinēji, kuri vadīja savus zirgus, bifeļus, kamieļus vai ziloņus. Visu šo fonu papildināja dūkoņa bišu pūznī, kas bija pieķēries kādam augšstāva logam, un arī ūdens šļakstoņa, tam piepildot baseinu kāda pagalma vidū. Mollija ievēroja virkni indiešu kalpu, kuri klusējot pasniedza cits citam spaiņus, lai rindas galā esošais vīrs varētu izliet ūdeni kādā augstā caurumā, no kura tas pa izbūvētu kanālu ieplūda pagalma vidū esošajā baseinā. Kalpu darbs nebija no vieglajiem.

-      Tad nu tā, noteica maharadža, nobraukot savu zvīņaino ādu un noliekot Petulu uz akmens paaugstinā­juma. Te nu ir tava iespēja paglābt savu suni, lai tas nekļūtu par karijā pagatavotu mopsi. Šorīt, pirms gāju vannā, šajā gapalmā ienāca kāds vāps un tika novākts. Es gribu, lai tu atgriezies atpakaļ laikā un atnes man to vāpu. Milzis uzsita ar pirkstiem knipi un kaut ko pateica kalpam, kurš pamāja un aizsteidzās prom.

-      Taču es nezinu, kā rīkoties ar pāviem, Mollija iebilda. Kā lai es to noķeru? Vai tas knābj?

-    Ha! Cik miesklīgi! Ir nu gan ko uztraukties par to, kā ietīklot vāpu! Es jau nu gan biju domājis, ka tevi vairāk uztrauks caika leļošana. HA! Milzenis uzjautrināts uzsita pa saviem sarkana zīda halātā tērptajiem sāniem.

Mollija apveltīja viņu ar niknu skatienu, jo apzinājās, ka tas nebūt nav smieklīgi. No šaurās kāpņu telpas uz jumta pagalmu izlīda Zakija.

-     Jakiza, paņem to suni un aptin kirvi ap viņa vaklu.

Zakija bailīgi pielavījās un paņēma Petulu.

-      Starp citu, Jakiza, nedomā, ka neesmu pamanījis tavu prasmes trūkumu. Es saprotu, ka šis smirdošais dzīvnieks šeit atrodas tikai tevis dēļ. Vienīgais, kāpēc es tevi nesodu, ir tas, ka tu negribot man esi sagādājis sava veida izklaidi.

Zakija zemu paklanījās un apveltīja Molliju ar naidīgu iesāņu skatienu.

Milzenis sasita plaukstas, un atgriezās kalps, kurš tikko bija aizsteidzies prom. Viņa rokās bija melns samta spil­vens, uz kura bija izklāti sarkani un zaļi kristāli. Rubīni vai smaragdi Mollija nezināja, kas tie ir.

-     Ar zaļajiem var ceļot atpakaļ. Ar sarkanajiem var iet uz priekšu. Vizēlies.

Mollija uzmeta kristāliem ašu skatienu, it kā izvēloties šokolādes konfekti. Katram krāsainajam kristālam pie­mita cits krāsas tonis, un katram bija kāda vaina. Kāda sīka rēta, it kā tas kādreiz būtu pārgriezts. Neviens no tiem nebija ideāls. Mollija izvēlējās divus spožākos kristā­lus. Paņemot tos rokās, Mollija sajuta, ka no tiem gandrīz nemanāmi strāvo enerģija. Mollija centās to neizrādīt.

-     Un ko nu?

-     Ha! Tik pārliecināta! Pagaidi. HA!

Mollijai jau bija apnikusi milža pārākuma pilnā iztu­rēšanās. Lūdzu, parādi man, kā tas jādara, jo kā gan lai citādi es dabūju atpakaļ tavu lielo vistu?

Milzis sarauca pieri. Savilcis lūpas smīnā, viņš iesāka: