Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Līdz šim viņam bija tikai Zakija. Bērnībā maharadžam radās problēmas. Viņa smadzenes bija ķīmiski nestabilas, un tas nozīmēja, ka viņš bieži kļuva nevaldāms. Viņš bija pārāk ļauna rakstura, pāraudzis un bīstams, viņš nebija gluži tas dēls, ar kuru vecāki varētu lepoties. Patiesībā vecāki to uzskatīja par apgrūtinājumu un tāpēc nežēlīgā un necilvēcīgā veidā turēja viņu ieslēgtu. Viņš neredzēja cilvēkus, izņemot kalpus, kas nesa viņam ēdienu, virkni dažādu aukļu un skolotāju, un Zakiju.

Māte un tēvs no mazā maharadžas vairījās kā no spi­tālīgā. Pieaugušie un bērni nelabprāt tikās ar viņu, tāpēc viņš iemācījās nicināt visus cilvēkus. Taču šis bērns bija citāds. Meitenei bija milzu potenciāls. Maharadža varētu viņu audzināt pēc sava ģīmja un līdzības, un tad, kad meitene pieaugtu, tā viņu saprastu un mīlētu. Pirmo­reiz pēc ilgiem laikiem milzis sajuta siltumu pret kādu citu cilvēcisku būtni. Un pēkšņi viņš skaidri saprata, kas darāms tālāk.

Mans vārds, milzis pieklājīgi teica, ir Makta vaharadža… tas ir, Vakta maharadža. Šajā brīdī trīsga­dīgā Mollija sāka nevaldāmi raudāt. Aizveries! Es renšos cunāt, viņš izgrūda. Milzis nogrūda mazo meiteni blakus Mollijai gultā. Mollija atradās pašā dīvainākajā situ­ācijā savā dzīvē. Viņai nācās paņemt rokās pašai sevi.

Mollija turēja rokās pati sevi, un mazā meitenīte bei­dza raudāt. Un tā, it kā siltums nomainītu bailes, Mollija pati sevī sajuta gandrīz netveramas atmiņas par to, kā viņa ir mazs bērns un tiek apmīļota. Tas bija jauki. Klēpī paņemtais bērns lika justies nedaudz labāk viņai pašai. Meitene apkampa mazo Molliju.

-     Neuztraucies! viņa čukstēja. Vairs neuztraucies!

Rokijs izbrīnīts pat nepamanīja, kā viņam tuvojas

Vakta milzīgās rokas. Mirklī maharadža sagrāba mazo Molliju un aiznesa telpas otrā pusē.

-     Atdod! Rokijs iesaucās, metoties pie milža.

-     Es tavā vietā nemēģinātu viņu man atņemt, Vakts no mutes izspļāva vārdus kā automāta kārtu. Viņš pacēla kāju, lai neļautu Rokijam tuvoties. Ja tu tā darīsi, man nāksies iemest viņu citā laika zonā, kur jūs viņu vairs nekad neredzēsiet. Rokijs strauji apstājās skrējienā, un sešgadīgā Mollija metās pie Mollijas. Viņa nesaprata, kā šeit nonākusi, taču zināja, ka labākā vieta šajā telpā ir tālāk no milža un tuvāk pie lielās meitenes gultā. Caur vecāko Molliju plūda arvien vairāk siltuma un drošības viļņu, kad viņa turēja rokās savas mazākās būtnes.

Rokijs sāka lēni un mērķtiecīgi runāt:

-      Lūdzu, atdod viņu… vai ne tu taču viņu atdosi? Tas būs daudz labāk…

-     Ha! Vai tu, zeņķi, tiešām domā, ka varēsi mani hip­notizēt ar savu aizkustinošo balsi? Ha!

Rokijs niknumā pietvīka.

-      Kur tu taisies iet ar to bērnu? jautāja Forests, nedaudz atžirdzis un pasniegdams kucēnu desmitgadīga­jai Mollijai. Šī Mollija pētoši uzlūkoja vīrieti savā priekšā. Viņa nekad agrāk nebija redzējusi nevienu hipiju.

-      Un vispār kas ir tas bērns? Forests turpināja, apaļajām brillēm noslīdot no deguna. Un, paklau, kāpēc mēs esam šeit? Vecīt, nav laba karma nolaupīt bērnus, tāpat ari aiznest tos uz citām laika zonām. Nu, es domāju, mums patīk pašiem savas laika zonas. Vai mēs varam iet mājās?

Maharadža nepievērsa uzmanību Forestam. Viņš ar kaulaino pirkstu uzsita bērnam pa galvu.

Mollija vairs nespēja to izturēt. Viena nejauša kus­tība, viens ciešāks tvēriens, un milzis varēja nogalināt bērnu, ko turēja rokās. Šis bērns bija viņa. Ja milzis noga­linātu viņu kā bērnu, tad viņa nevarētu eksistēt tagad. Un neeksistētu arī pārējās Mollijas šajā telpā. Vai viņas vienkārši izkūpētu gaisā? Kas notiktu? Mollija nevēlējās to noskaidrot. Viņai jānokļūst atpakaļ. Mollija koncentrē­jās uz caurspīdīgo kristālu sev ap kaklu un apmeta prātā kūleni, mirklī apturot pasauli.

Taču, protams, milzis nesnauda, viņš bija tik ātrs kā gaismas stars. Milža prasme pārspēja jebko citu, ar ko Mollija līdz šim bija sastapusies. Visi telpā esošie sastinga kā lāstekas, izņemot maharadžu Vāktu un dusošo bērnu viņa rokās.

-      PIEĶĒRU gan tevi, milzis dziedošā balsī noteica, pagriežot galvu tā, lai pilnībā ieskatītos Mollij ā. Viņš cau­rurba meiteni ar hipnotizējošu skatienu, bet Mollija tam pretojās. Ja enerģija starp abu acīm būtu redzama, tā izska­tītos kā divas elektrizētas zibens strēles Mollijas zaļā un maharadžas brūnā ar sarkaniem asins plankumiem.