Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija izbīdīja savas neredzamās laika ceļošanas antenas un centās uztaustīt ceļu. Viņa vēlējās veikt ļoti īsu ceļojumu atpakaļ laikā. Meitene apstājās un skrēja augšup pa kāpnēm uz istabu. Šoreiz telpa bija pilnīgi tukša, un pie sienas karājās atslēga. Mollija metās uz priekšu un noāķēja to.

Koncentrējoties uz sarkano akmeni, Mollija drīz atkal lidoja uz priekšu. Viņa centās sajust ceļu atpakaļ uz laiku, no kura bija atnākusi. Tam vajadzēja notikt precīzi. Viņa nevēlējās nokļūt telpā tad, kad tajā vēl atradās mahara­dža. Mollija domāja nepiespiesti, ieklausījās savās izjū­tās, meklēja līdzsvaru starp pagātni un nākotni, cenšo­ties nokļūt tieši tajā pašā brīdī, kad atstāja draugus.

Tad Mollija apstājās. Un viņas priekšā stāvēja dzel­žos saslēgtie Rokijs un Forests. Mollija metās uz priekšu. Petula lēca viņai pretī.

-     Cik ilgi es biju prom? Mollija jautāja.

-      Kādas trīs minūtes! atbildēja Rokijs. Taču tu izskaties citādi. Tava āda ir…

Mollija atslēdza viņu roku dzelžus. Trīs minūtes? Tā­tad viņa bija atgriezusies trīs minūtes pēc tam, kad bija atstājusi draugus. Taču trīs minūtes bija ļoti labi. Labāk nekā labi.

-    Ko tu gribi teikt ar to, ka es izskatos citādi? Lai gan pagaidi, vēlāk! Kamēr Mollijai nebija zudusi antenu izjūta, viņa satvēra zaļo akmeni, un pasaule atkal vir­puļoja atpakaļ.

Mollija caur minūtēm un stundām lidoja uz to laiku, ko bija izjutusi pirms tam. Viņa atvēra acis. Pie sienas bija tukšais āķis. Mollija nolika atslēgu savā vietā un aizvēra acis. Vai viņa spēs ierasties īstajā brīdī blakus Rokijam un Forestam?

Krāsu jūklī meitene atkal kustējās uz priekšu. Viņu vadīja sajūta neredzamajās antenās. Taču šoreiz tur bija kas vairāk. Jo vairāk Mollija tuvojās tam laikam, kurā atradās maharadža un viņas jaunākās būtnes, jo vairāk viņa tās izjuta. Kad šī izjūta sasniedza kulmināciju, Mollija zināja, ka viņa, tāpat kā iepriekš, atrodas vienā laikā ar sešgadīgo, desmitgadīgo, tikko staigāt sākušo un zīdaini Molliju. Gluži kā dažādas notis, kas nospēlētas uz viena un tā paša sajūtu instrumenta, četras mazā­kās Mollijas veidoja spēcīgu harmoniju, kas atbalsojās viņā. Mollijai arī likās, ka viņa spēj precīzi noteikt, no kurienes atnākusi. Šī kombinācija palīdzēja viņai zināt, kad apstāties.

Rokijs un Forests izskatījās pārsteigti, viņu ieraugot. Abiem nebija roku dzelžu.

-     Vecīt, tas gan ir forši, kā tu to dari! Tu it kā vien­kārši parādies!

-     Cik ilgs laiks pagājis, kopš es atbrīvoju jūs no roku dzelžiem? Mollija jautāja, aši uzvelkot atpakaļ zeķes un sporta kurpes.

-     Apmēram stunda, atbildēja Rokijs. Viņš izskatījās nomākts un uztraukts, bet arī ļoti atvieglots par to, ka Mollija atgriezusies.

-    Mēs jau domājām, ka tu esi apmaldījusies. Bet, Mol­lij, ir vēl kas, sacīja Rokijs. Tava āda. Tava seja sākusi čokuroties vai tamlīdzīgi. Vietām tā ir tik sausa, ka ir gan­drīz zvīņaina. Skaties! Rokijs pieveda Molliju pie sienas, kas bija izrotāta ar sīkām spoguļu lauskām. Ieraudzījusi savu atspulgu, Mollija šausmās atsprāga atpakaļ.

-    Tev varbūt vienkārši jāiedzer ūdens. Forests aplū­koja Mollijas vaigu un pabakstīja to ar pirkstu. Vai varbūt tas ir kaut kāds zvīņains ādas stāvoklis, ko izrai­sījis uztraukums.

-     Vai varbūt tas ir no ceļošanas laikā, minēja Mol­lija, pieskaroties sausajai, kreveļainajai ādai pie auss. Tad viņu sarunu pārtrauca kāds troksnis ārā, pagalmā.

-     Beigsim pārspriest medicīniskas tēmas un mēģinā­sim tikt laukā no šejienes, mudināja Rokijs.

divpadsmitā nodaļa

dārgakmeņiem rotātais gaitenis ārpus istabas bija tumšs un kluss; laiku pa laikam bija sadzirdams tikai kāds pāva kliedziens no pils dārziem. Draugi izlavījās no istabas un devās lejup pa kāpnēm, ik pa brīdim apstājoties, lai paskatītos pa labi un kreisi, nezinot, uz kuru pusi jāiet. Rokijs aizgāja līdz otram gaiteņa galam un drudžaini paraustīja rokturi. Tas padevās, un Petula izšmauca pa durvīm.

Viņi atradās pēc pelējuma smakojošā telpā, pie kuras griestiem karājās vaska klātas sveču lustras. Labajā pusē atradās divi koka režģi, caur kuriem spīdēja tūkstošiem gaismas plankumiņu. Pa kreisi bija durvis, ko daļēji nose­dza aizkars. Visi aši uz pirkstgaliem šķērsoja telpu un devās pie tām. Kad Mollijas acis pierada pie gaismas, viņa redzēja, ka pie sienas, ko klāja tapetes ar lotosa rakstu, no vienas vietas karājas mirušu dzīvnieku galvas. Brieži ar vareniem ragiem, mežacūkas ar draudīgiem ilkņiem, leopardi ar stīvi atņirgtiem zobiem rindā gulēja uz grīdas blakus sienai, pie kuras bija piestiprinātas tīģeru ādas ar visām galvām. Saules gaismas strēle krita uz Viktorijas laika dagerotipijas fotogrāfiju, kurā bija attēlotas medību dzīres. Attēlā milzīgais Vakts ar šauteni pār plecu bija lepni atslējies pret beigtu ziloni.

Nāciet, ejam ārā no šejienes! Mollija mudināja.

Kā atbildot no telpas stūra atskanēja rūciens, kas lika visiem salēkties. Viņi pagriezās, lai redzētu, kāds bries­mīgs dzīvnieks tur varētu slēpties.