Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

un tā, Vakts paziņoja, es atbrīvošu jūs no transa aptuveni uz kādu stundu. Ceru, ka jūs priecājaties.

Desmitgadīgā Mollija palūkojās augšup uz milzīgo, zviņaino vīru savā priekšā un pārlaida skatienu viņa ķirzakai līdzīgajam palīgam, kurš tikko bija ieradies ar piezīmju bloku un rakstāmspalvu.

-     Tu kavējies, Jakiza, milzis izmeta.

Mollija centās noskaidrot, vai viņa nesapņo. Vai tiešām viņa tikko bija satikusi pati savu vienpadsmit gadus veco būtni? Un vecāku Rokiju? Mazākās meitenes piespiedās viņai klāt, paslēpjot acis savādajā jaunajā zīda ldeitā, kas viņai tagad bija mugurā. Vai tās bija viņas pašas jaunā­kās versijas? Tas viss nebija iespējams. Mollija secināja, ka sapņo. Un tomēr viņa jutās pilnīgi nomodā. It kā šis brīdis būtu īsts. Mollija palūkojās apkārt telpā. Tā bija skaista istaba ar sienās iestrādātu krāsainu marmoru un zelta krēsliem.

-    Kas tu esi? Mollija jautāja. Un kāpēc mēs esam šeit?

-Vienīgais iemesls, kāpēc jūs šeit esat, ir rapādīt man kaut ko no tā, kāds būs šī mazā bērna raksturs tad, kad tas pieaugs.

Desmitgadīgā Mollija nolēma ar milzi nestrīdēties.

-     Kāpēc esam ieģērbtas šajās indiešu drēbēs?

Milzis ignorēja Mollijas jautājumu.

Mollija pašūpoja galvu. Viņa jutās pilnīgi izsista no līdzsvara un apjukusi. Vai viņa ir traka? Varbūt viņa pa­tiesībā sēž Hārdvikas namā un iztēlojas visu šo te. Var­būt šis milzis viņas priekšā ir izkropļota bāreņu nama vadītāja Aderstone.

-      Vai šis ir kārtējais jūsu uzliktais sods, Aderstones jaunkundz?

To padzirdot, milzīgais vīrs Mollijas priekšā iesmējās kā ārprātīgs. Aaaak, cik iiiinteresssanti! viņš rēca.

-     Tu tiešām esi izklaides vērta, Mūnas jaunkundz!

Mollija pakratīja galvu. Tā nebiju es, kas pārplūdi­nāja vannu, Aderstones jaunkundz. Tas nav godīgi. Lai ko jūs ari darītu, lūdzu, izbeidziet!

-      Pārplūdināja vannu! Pārplūdināja vannu! HA! Ha, ha, ha! Vakts smieklos kauca.

-    Ļauj man izvest tevi no taviem maldiem. Es neesmu Aderstones jaunkundze. Ha! Es esmu maharadža Vakts. Dzimis 1835. gadā. Ar noslieci uz dusmu lēkmēm. Slaids, pumsnējs un tatikams vai jums tā nešķiet? Paša vecāku turēts ieslodzījumā piecpadsmit gadus. Iedomājieties tikai! Daudz ceļojis, maigi izsakoties. Eiropa, Āfrika, Ķīna, nākotne, pagātne! Bet pietiks par mani. Šodien mēs esam šeit, lai analizētu jūs. Tagad jūs man parādīsiet kaut ko no sevis. Mēs gribam redzēt, kādi latanti miepīt mazajai Mollijai. Milzis uzlika rokas uz gurniem un pamāja kalpam pie durvīm.

Ienāca seši vīri ar dažādiem piederumiem. Viens nolika istabas malā ķīniešu skaitāmos kauliņus, citi uzstādīja zemu galdiņu un novietoja uz tā milzīgu bieza papīra bloku, kā arī iegarenu melnu kasti un dažas lielas otas.

Maharadža sakrustotām kājām apsēdās pie galda un lika apsēsties arī Mollijai. Viņa nervozi paklausīja, nolē­musi: ja jau šis ir sapnis, tad viņa tikpat labi var tam arī ļauties.

Vakts paņēma otu un atvēra kasti. Tajā bija trauks ar ūdeni un sausas melnas tušas kārbiņa.

-    Ķīniešu glezniecības māksla, maharadža skaidroja, samitrinājis otu un iebāzis to mitrumu uzsūcošajā tušas pulverī, ir kaut kas tāds, kas cilvēkiem ar mākslinieka talantu padodas dabiski. Ar plašiem vēzieniem, vicinot otu pa labi un pa kreisi, viņš uzgleznoja ainavas kontūras robainus kalnus un vētrainas debesis ar spurainu priedi un vilku priekšplānā. Man vienmēr piemitis dabisks talants. Es to gadu gaitā izkopu, praktizējoties Ķīnā. Tagad tava kārta parādīt man savu talantu.

Desmitgadīgā Mollija sajuta kamolu vēderā. Viņai nepatika, ka viņu pārbauda. Mollija zināja, ka viņai nav nekādu talantu.

-     Man īpaši nepadodas māksla.

-     Ak, paņem taču to draņķa otu! uzstāja Vakts.

Mollija paliecās uz priekšu un trīcošām rokām sāka

veidot gleznu. Viņa centās uzgleznot kalnu, taču tas izskatījās pēc kunkuļa. Mollijas saule izskatījās pēc tenisa bumbiņas, bet priede atgādināja maza bērna zīmētu Ziemsvētku eglīti. Vilka vietā viņa uzgleznoja kaut kādu kokainu radību.

-     Ak! Vakts ar nepatiku nopūtās. Skatos, ka bēr­nam nebūs māksliniecisku spēju. Tad viņš noaurojās: PIERAKSTI TO, JAKIZA!

Pēc tam viņi devās pie skaitāmajiem kauliņiem. Šeit Vakts pārbaudīja desmitgadīgās Mollijas spējas mate­mātikā. Mollijai neko labi nepadevās rēķināšana, un, tā kā viņai nekad iepriekš nebija iznākusi darīšana ar skaitāmajiem kauliņiem, viss bija vēl ļaunāk. Viņa bīdīja kauliņus šurpu turpu.

-    NEKUR NEDERĪGA MATEMĀTIKĀ! dārdināja Vakts.

-     Pieraksti to, Jakiza!

Un tā pārbaude turpinājās. Tika iesaukts cītaras spē­lētājs, lai censtos iemācīt Molliju spēlēt uz stigu instru­menta, taču viņa nespēja pareizi nospēlēt gandrīz nevienu noti. Tika pieaicināta indiešu dejotāja, lai pasniegtu mei­tenei mācībstundu. Mollijas centieni būt graciozai pie­dzīvoja izgāšanos, un Vakts tos pārtrauca.

-     NEKUR NEDER! viņš izsaucās.

Beidzot Vakts sasita plaukstas, un divi vīri nolika Mol­lijas priekšā lielu, izšuvumiem rotātu maisu ar krāsai­niem kristāliem.

-       Vai tu kaut ko jūti no šiem stikrāliem? milzis jautāja. Vari tiem pieskarties, ja vēlies.