Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Čandničaukas vēsajās sānieliņās bija daudz mierīgāk nekā galvenajās ielās. Forests veda Molliju un Rokiju pa ieliņu, kas bija tik šaura, ka tur vienlaikus varēja izbraukt tikai viens rikša. Abās pusēs slējās aplupušu trīsstāvu māju nodrupušās sienas. Augšā kā spageti mudžeklis stiepās melni elektrības vadi. Tie atgādināja Mollijas izjūtas, jo viņa bija apjukusi un viņai nebija skaidrības par to, kas būtu darāms tālāk.

-     Vai mums tagad būtu jāiet atpakaļ? viņa minēja.

-      Ko, šajās drēbēs? Rokijs iebilda. Mūs tur ievē­ros gluži kā citplanētiešus. Pirms atgriešanās Vakta laikā mums vajadzētu tikt pie indiešu apģērba.

Viņi palūkojās uz priekšu ieliņā. Katrā brīvā vietā abās tās pusēs bija iespiedušies mazi veikaliņi. Mollija nekad nebija redzējusi tik šaurus veikaliņus. Dažos no tiem ietilpa tikai viens cilvēks, kurš tur sēdēja izstieptām kājām. Daži veikaliņi bija plašāki, un to grīdas klāja jauki paklājiņi. Un pirms ieiešanas veikaliņos pircēji novilka apavus.

-     Tas nu gan ir prātīgi, smaidot priecājās Forests. Nav jātīra grīdas. Ei, vai Indija nav forša?

-     Vai tev šķiet, ka mēs atradīsim apģērbu bodīti? Mollija jautāja, kad viņi gāja garām kādam veikaliņam, kur pārdeva apģērbu rotājumus un sarkanas un zeltītas šalles.

-     Noteikti, ejam tikai uz priekšu, un tur tas būs.

Tā viņi turpināja ceļu pa šķērsieliņu. Petula turējās Mollijas tuvumā. Ejot Mollija izstāstīja pārējiem to, ko bija uzzinājusi par Vakta pagātni.

-     Skumjš puisis, Forests noteica.

-     Tu gribēji teikt traks puisis, sacīja Rokijs. Tad viņš apstājās. Kas tad tas? Smaržo pēc cukura un virtuļiem! Mollija nervozi devās uz priekšu, taču Rokijs kavējās pie konditorejas, kur zem balta tīkla bija izliktas paplātes ar smalkmaizītēm un kūkām.

Blakus saldumiem bija liels sudraba pods ar baltu, pienam līdzīgu šķidrumu. Šī poda vidū peldēja mazāks podiņš ar ledu, kas atdzesēja pienam līdzīgo vielu sev apkārt. Letes otrā galā bija miniatūra malkas krāsniņa ar vara muciņu augšā. Pārdevējs ceriņkrāsas kreklā uzlūkoja Rokiju un smaidīja.

-      Mums te Vecajā Deli nav daudz elektrības, viņš paskaidroja. Tāpēc mēs tā uzturam šķidrumus vēsus un svaigus. Un mēs gatavojam uz veclaicīgas krāsniņas. Vai esat kādreiz ēdis indiešu saldumus? Rokijs pakra­tīja galvu.

-    Jūs ļoti labi runājat angliski, viņš piezīmēja.

-    Protams! konditors iesmējās. Daudzi indieši runā angliski.

Rokijs vēroja, kā vīrs paņem mīklu un saveļ to bum­biņā. Viņš iemeta to muciņā, kur vārījās eļļa. Tad vīrs izvilka bumbiņu un iemeta to bļodā, kurā bija sīrups un vēl kādi piecpadsmit zeltaini virtuļi.

-     Šie saldumi maniem klientiem garšo vislabāk. Tos sauc gulabžamuni. Ņemiet, pagaršojiet!

Rokijs pašūpoja galvu. Man nav naudas.

-     Ne jau viss dzīvē ir par naudu!

Virtulis bija lielisks, un Rokijs varētu pavadīt ilgu laiku, nogaršojot konditora preci, taču Mollija vilka viņu uz priekšu.

-    Paldies! teica Rokijs, kad viņi devās tālāk pa šķērsieliņu. Tas vīrs bija tik laipns.

-     Tāds pats bija arī tas, kurš gatavoja nūdeles, pie­krita Forests, joprojām košļādams to, ko bija dabūjis pagaršot. Vai nebija garšīgi, Petula?

-      Bet mums jāsteidzas, viņus atvēsināja Mollija. Nāciet jūs abi! Mēs te neesam brīvdienās. Kamēr Rokijs pietupās, lai aizsietu kurpes saiti, Mollija uzrunāja kādu druknu, plikgalvainu vīru, kam piederēja masku veikals. Piedodiet! Kurš gads pašlaik ir? Uz Molliju neizpratnē blenza no papīra masas izgatavotas tīģeru un lauvu, putnu un ziloņu maskas.

-      1974., protams! virs noirgojās. Vai nevēlaties pielāgot masku? Viņš paturēja spoguli pie meitenes sejas. Mollija tajā ieskatījās un ieraudzīja no laika ceļo­šanas zvīņaino ādu pie auss. Viņa jau gribēja novērst skatienu, kad pamanīja collas garu rētu vienā kakla pusē. Meitene noelsās, pieskaroties tai un prātojot, kur gan viņa pie tās tikusi.

Šajā mirklī Molliju kā zibens spēriens trāpīja kāda doma. Ja tagad bija 1974. gads un Vakts atradās 1870. ga­dā kopā ar viņas jaunākajām būtnēm, tagad 1870. gada notikumi jau būtu beigušies. Protams, tagad viņas galvā vajadzētu būt visām savas desmitgadīgās būtnes atmi­ņām par 1870. gadu, jo šis laiks jau bija pagājis. Un tomēr viņa nespēja atcerēties neko no tā laika, ko desmit gadu vecumā būtu pavadījusi Indijā. Viņa neatcerējās, kā tas bija pagājis kā tas bija beidzies. Bija tā, it kā atmiņas kavētos, joprojām atrastos ceļā no 1870. gada uz mūsdienām un vēl nebūtu ieradušās. Vai šī rēta bija no viņas 1870. gadā Indijā pavadītā laika?

Vīrs pastiepa Mollijai pretī ziloņa masku.

-     Piemērīsiet?

-     Nē, paldies!

Molliju pēkšņi sagrāba skaudras bailes. Viņai tas viss nemaz nepatika. Viņas jaunākās būtnes bija iestrēgušas pagātnē, viņai bija noslēptas to atmiņas, un tagad vēl bija šī mīklainā sārtā rēta uz kakla. Mollija saprata, ka viņai tūlīt jādodas atpakaļ uz 19. gadsimta 70. gadiem un jāuzmeklē Vakts. Meitene apzinājās, ka nespēs nomie­rināties, līdz nebūs izglābusi savas jaunākās būtnes un kaut kā notvērusi Vāktu.