Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija uzlūkoja Sarkano Cietoksni. Tagad tas pilnībā bija tūrisma objekts, pie kura vārtiem būdiņās pārdeva balonus, pastkartes, suvenīrus, dzērienus, batašu cukurvati, riekstus un saldumus. Mollijai nebija īstas skaidrības, ko vajadzētu pasākt tālāk. Taču viņa vismaz noteikti zināja, ka jātiek prom no cietokšņa.

-      Pēc neilga laika pastāstīšu jums vairāk no tā, ko man atklāja Zakija. Sākumā iesim prom.

Tā viņi sāka iet. Ceļa malā savā nodabā stāvēja divas govis.

-      Govīm te ir ļauts brīvi staigāt it visur, norādīja Forests, kamēr Mollija un Rokijs viņu ātri veda projām no vārtiem garām cēli baltajiem Ambassador viesnīcas taksometriem, kas gaidīja klientus. Hinduisti uzskata govis par svētām. Viņu īpašnieki ļauj tām klaiņot apkārt un pienes klāt barību. Visi mīl govis. Un tās šeit neviens neēd.

-       Vislabākais mums būtu iejukt pūlī, ierosināja Rokijs, nepievēršot uzmanību Forestam un paraujot Mol­liju aiz piedurknes. Iesim uz turieni, kur izskatās, ka varētu būt veikali. Jo vairāk cilvēku būs mums apkārt, jo lielākā drošībā būsim no Zakijas.

Viņi steigšus devās zem arkas, uz kuras izkārtne vēs­tīja: "Čandničauka. Vecā Deli". Šeit pūlis kļuva biezāks un platajās ielās valdīja tāda rosība kā bišu stropā. Šurp un turp spietoja rikšas un spēcīgu vīru vilktu ratu gūzma. Šie rati bija piekrauti pilni ar pārdošanai paredzētām lietām malku, ūdens kannām un metāllūžņiem.

Cilvēki pārsteigti blenza uz rietumnieciski tērptajiem Molliju un Rokiju. Kaut arī šī bija mūsdienu Indija (Mol­lija nezināja, kurš gads), tomēr Vecās Deli iemītnieku apģērbu nekādi nevarēja nosaukt par modernu. Daži vīrieši valkāja lungis maisveidīgus vienkārša auduma šortus, un tikai nedaudziem bija parastas bikses un krekli. Citi nēsāja garus sarongus. Visas sievietes bija tērpušās sari vai šalvarkamīzos garās kleitās ar biksēm zem tām. Kāds rikša, kas veda trīs bērnus slikti piegulošos skolēnu formas tērpos, aizminās garām, šķindinot zvaniņu. Viņa mazie pasažieri norādīja uz Petulu un tad kā traki sāka smieties par Forestu.

-     Tas mani no tiesas padara nervozu, Mollija novai­dējās. Ja Zakijam izdosies sadzīt mūsu pēdas līdz šim laikam, viņam būs viegli mūs atrast, jo mūs būs ievēro­juši tik daudzi cilvēki.

Tajā brīdī no ielas aiz muguras atskanēja spiedziens, kam sekoja kliedzieni un dobja dipoņa.

četrpadsmitā nodaļa

Malā! iesaucās Forests. Viņš pagrūda Molliju un Rokiju atpakaļ, līdz viņi bija atspiedušies pret pannām klātu veikaliņa sienu. Viņu priekšā pūlis atvirzījās no ielas vidus, kur dipoņa atskanēja arvien tuvāk un skaļāk.

-     Vai tas ir Vakts? Mollija jautāja Forestam. Vai mums nevajadzētu bēgt? Man iekšā ir tā violetā kapsula. Viņš mūs te atradīs.

-    Tas nav Vakts. Nostājies uz dzegas! Skaties!

Mollija un Rokijs, kas cieši turēja Petulu, pakāpās. Viņu

priekšā viļņoja galvu jūra un pūlis gluži kā pēc burvja mājiena ielas garumā pašķīrās kā ūdens. Pa šo spraugu skrēja sešas melnas govis, radot neiedomājamas jukas. Tās jau bija apgāzušas divus rikšas un kādu augļu veika­liņu. Tās bīstami stampāja ar kājām, taču ne no ļaunuma; tās bija pārbiedējis kaut kas tālāk ielā. Cilvēki centās tās nomierināt. Vienam izdevās noplivināt palagu mau­jošās vadones priekšā un novirzīt to blakusieliņā. Pārē­jās sekoja. Un tikpat ātri, kā bija izcēlušās jukas, rosīgā, netīrā iela atkal atgriezās savā parastajā stāvoklī.

-    Vecīši, tā jums ir Indija! Forests iesaucās. Šādu skatu jūs neredzēsiet nevienā Amerikas vai Eiropas pil­sētā. Govis izmīda tirdzniecības rajonu! Lūk, izrāde! Es dievinu šīs svētās govis!

Zakija stāvēja pie ieejas Čandničaukā. Viņš bija saņē­mis atļauju atstāt maharadžu un tagad bija nolēmis panākt Molliju Mūnu. Viņam atkal jāiesloga bēgļi, pirms Vakts būs atklājis viņu nozušanu, taču viņam bija zināmi sarežģījumi. Hipnotizētie sargi, ko viņš bija paņēmis līdzi no 19. gadsimta 70. gadiem, jau bija sagādājuši nepatik­šanas. Viņu zobeni un senlaicīgais ietērps bija nobiedē­juši dažus tūristus. Divas spiedzošas sievietes bija izbie­dējušas bariņu govju, kas savukārt bija metušās skriet un ieauļojušas rosīgajās tirgus ielās. Tagad viņu rāja kāda bezbailīga indiešu sieviete, iespraudusi rokas sānos, un līdz ar to nebija iespējams nolasīt sudraba izsekošanas ierīci.

-    Tev vajadzētu kaunēties par to, ka tā pārbiedēji svē­tās govis, sieviete hindu valodā sodījās. Tikai paska­ties, kādu jucekli tu ar savu bandu esi radījis! Paskaties uz pūli! Varēja ciest cilvēki. Kamēr sieviete kratīja pirkstu, Zakija pacēla acis. Viņš to uzlūkoja ar nelietīgi hipnotizējošu skatienu.

-      Vapliglupglup glāp, sieviete nomurmulēja, jo­projām vicinot gaisā pirkstu, tad apklusa.

Zakija novērsās un koncentrējās uz sudraba kārbiņu. Tā nedarbojās, kā nākas. Tā rādīja, ka meitene Mollija atrodas šajā laikā, taču, kad Zakija jautāja, kādā virzienā meitene meklējama, ierīce vienīgi mirkšķināja spuldzīti. Zakija to izslēdza un pasauca sargus.