Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Zakija pašūpoja galvu. Viņam tas nepavisam nepatika. Viņš pie sevis prātoja, kas varētu likt Mollijai padoties un pārtraukt sastingumu. Tad viņam prātā ienāca kāda doma.

-     Es nezinu paroli, taču noslēgšu ar tevi darījumu, viņš teica. Ja tu atbrīvosi pasauli, es tev kaut ko pastās­tīšu par hipnotizēto maharadžu.

Mollija izlikās nepārliecināta. Kāpēc gan lai es tam piekristu?

-      Tāpēc, Mūnas jaunkundz, ka tev tāpat beigās būs jāpadodas. Vismaz tagad, kad tu atkal tiksi noķerta un ieslodzīta, tev būs kaut kas jauns, par ko padomāt.

Mollija savieba seju un pamāja.

Un tā nu Zakija, ārkārtīgi nopriecājies par to, ka notvē­ris Molliju, un ļoti atvieglots, ka viņam nebūs jāsaka Vaktam, ka ir to pazaudējis, sāka klāstīt par vientuļo vīrieti iekšā. Tomēr viņa pirmais impulss bija izstāstīt visu par sevi.

-     Pirms sākšu, es gribu izskaidrot savas attiecības ar Vāktu, viņš iesāka. Tev varētu likties, ka Vakts mani ienīst. Viņš var saukt mani par suni un spļaut man virsū, taču tev jāsaprot, ka es esmu pats tuvākais tam, ko jeb­kad varētu saukt par viņa draugu. Un, kaut gan es reiz biju neaizskaramais un piederēju pašai zemākajai kastai, es vismaz neesmu bijis tāds izstumtais kā viņš. Valcta karaliskie vecāki izstūma viņu no sabiedrības un turēja ieslodzījumā kā vājprātīgo. Zakija norādīja uz ēku sev aiz muguras. Tas vīrs tur iekšā ir Vakta jaunākais brālis. Būdams zēns, viņš dzīvoja kā princis, kamēr viņa vecā­kais brālis, milzis, bija lemts sapūšanai. Zakijas sejā iezagās savāds maigums, bet tad viņa lūpas savilkās, it kā viņš būtu ieēdis ko rūgtu. Vakta tēvs un māte uzskatīja, ka tad, ja viņi turēs savu briesmīgo dēlu ieslo­dzījumā, viņi varēs izlikties, ka viņš pats un viņa dusmu lēkmes nepastāv. Visus tos bērnības gadus, ko pavadīju kopā ar Vāktu, es redzēju viņu atraidītu un vēroju, kā aug viņa naids. Viņam bija piecdesmit septiņas aukles un vēl vairāk skolotāju. Viņš bija neiedomājams. Viņam nelīdzinājās neviens pieaugušais.

-     No kurienes Vakts uzzināja par hipnozi? Mollija apvaicājās. Zakija atbildēja tā, it kā domās atrastos kaut kur tālu prom.

-     Viņš atrada kādu grāmatu. Viņš vienmēr lasīja. Tad mēs aizbēgām. Mēs devāmies uz Ķīnu, kur no kāda veca karotāja uzzinājām par ceļošanu laikā. Zakija aprāvās. Mēdz teikt, ka atriebība esot ēdiens, kas vislabāk gar­šojot atdzesēts. Kad mēs atgriezāmies, pagātne jau bija pabalējusi, taču Vakts nekad neaizmirsa, kā pret viņu bija izturējušies vecāki. Naids joprojām kvēloja viņā kā ogles pavardā. Tāpēc ari viņš hipnotizēja savu brāli un sagrāba visu viņa varu.

-      Un kā ar tevi? Vai tu ienīsti Vakta brāli un viņa vecākus?

Zakija piemiedza acis. Tagad aukstā, sastingusi pasaule viņam jau sāka likties neciešama. Deguna galiņš bija kļu­vis nejūtīgs. Tu saņem nedaudz vairāk paskaidrojumu, nekā esi pelnījusi, Mollij Mūna. Domāju, ka tev ir pienācis laiks pildīt savu darījuma pusi un atbrīvot pasauli no sastinguma.

-     Nē, pasaki man vēl kaut ko. Vai tu ienīsti viņa brāli un vecākus?

Zakija noņurdējās. Nu labi. Dabūsi vēl vienu šķēlīti, Mūnas jaunkundz. Viņa vecāki ir miruši, bet es viņus vēl joprojām ienīstu. Viņu radītā briesmoņa dēļ es katru savas dzīves dienu pavadu bailēs, ka Vakts varētu mani nohipnotizēt. Un es esmu spiests palīdzēt viņam meklēt viņa dārgos kristālus, jo, kā tu redzi, ja mēs nenokļūsim "Burbulī" laika sākumā, mums nokritīs āda. Ceļošana laikā padara ādu zvīņainu. Protams, kādu dienu Vakts atalgos mani ar brīvību. Tad es jau būšu aizceļojis uz gaismas "Burbuli". Mana āda būs mirdzoša un jaunek­līga. Un tajā laikā Vaktam jau piederēs katrs cietoksnis un katra pils Indijā. Dažas no tām viņš atdos man. Tātad es būšu jauns un varens. Lūk, to es gaidu. Zakija nospļāvās zemē. Un nu, Mūna, tev jāļauj pasaulei kustēties.

Mollija juta Rokija un Foresta sastingušās rokas uz saviem pleciem. Viņa pārliecinājās, ka Petula ir Rokijam padusē.

-      Man nepatīk lauzt solījumus, Mollija bilda Zaki­jam, taču man patīk brīvība. Ar šiem vārdiem Mollija koncentrējās uz sarkano kristālu un atbrīvoja pasauli no sastinguma.

Kad apkārtne atkal sāka kustēties, Mollija iedziļinājās sarkanajā kristālā.

Jā, labi, es klusēju, teica Forests.

Mollija lika viņus apskaut siltajiem laika vējiem. Pēc mirkļa atskanēja BLĪKŠĶIS un viņi kustējās.

Zakija palika pavērtu muti. Viņš metās uz tukšo vietu, kur bija stāvējusi Mollija kopā ar citiem gūstekņiem, nometās ceļos un pieskārās zālei. Viņš jau pasniedzās pēc savas sudrabotās laika ierīces un kristāliem, taču, kad viņš palūkojās atpakaļ uz Sarkano Cietoksni, viņa roka apstājās pusceļā. Maharadža bija viņam pavēlējis neka­vējoties ierasties savās privātajās telpās. Vakts gribēja veikt dažas pārbaudes ar jaunākajām Mollijām Mūnām. Šis bija pats steidzamākais uzdevums.

Zakija izlēma, ka dosies pie maharadžas, paturot noslēpumā Mollijas Mūnas izbēgšanu. Izpildījis tur savus pienākumus, viņš varēs bēgļus izsekot, izmantojot savu ierīci. Viņš tos ieslēgs, pirms vēl kāds uzzinās, ka viņi vispār ir izbēguši.

trispadsmita nodaļa