Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Taču tas nebija dzīvnieks. Stūrī sakrustotām kājām uz grīdas sēdēja izkāmējis vīrietis, apģērbies līdz ceļiem krēmkrāsas kreklā ar ielocēm ap vidukli un oranžos kājsegos. Viņam bija kašmira šalle un izbalējis turbāns ar zaļām un zelta svītrām. Zīdā skumji karājās nogurusi melna spalva.

Pats dīvainākais bija tas, ka tieši virs vīrieša galvas bija liels portrets, kurā bija attēlots indiešu princis tieši tādā pašā apģērbā. Abu turbāniem bija zaļa ar dārgak­meņiem izgreznota piespraude. Abus rotāja dārgi juve­lieru izstrādājumi. Atšķirība bija tā, ka dzīvais, elpojošais vīrietis bija netīrs un izspūris. Viņa nekoptā melnā bārda pinkās krita uz krūtīm un ūsas nokarājās pār žokļiem kā spalvainas, melnas jūraszāles. No stiklainā skatiena vīrieša acīs Mollija saprata, ka viņš ir hipnotizēts, un, kad meitenes skatiens ātri pārslīdēja pār plāksnīti zem portreta, uz kuras bija rakstīts

viņa zināja, ka šis ir tās pils, kurā viņi atradās, īstais saimnieks.

Neapstājies! skubināja Rokijs, gaidot pie aizkara klātajām durvīm. Mums jātiek no šejienes laukā, Mol­lij-

-     Bet šis vīrs ir īstais maharadža! Mollija noliecās pie zombijam līdzīgā vīrieša. Vai jūs mani dzirdat? Petula apošņāja vīrieša zīda kurpēs tērptās kājas. Tas ir briesmīgi. Izskatās, it kā viņš būtu aplējis kreklu ar simt porcijām karija.

-     Pasteidzies, Mollij, kāds nāk!

Maharadža uz grīdas ieņurdējās.

-     Ak, es vēlētos, kaut varētu noņemt jūsu hipnozi, Mollija kā atvainodamās teica, taču tā noteikti ir blo­ķēta ar kādu laika apturēšanas atslēgu vai laika ceļošanas atslēgu ar paroli. Un baidos, ka es to vienkārši nezinu.

-      Mollij, vecīt, labāk kusties! steidzināja Forests, dīdīdamies tā, it kā zem viņa krekla būtu čūska. Man ir jušana, ka te tūlīt kāds ieradīsies.

Skaņas gaitenī apstiprināja viņa brīdinājumu. Rupji vaļā atrautās vara durvis sitās pret sienām. Pēc mirkļa jau kļūs zināms par viņu izbēgšanu. Neatlika nekas cits kā atstāt hipnotizēto maharadžu. Mollija pielēca stāvus un sekoja draugiem pa durvīm aiz priekškara.

Tagad viņi atradās zili baltā gaitenī. Tā malās bija sešas durvis.

-     Pa kurām jāiet? Mollija drudžaini jautāja. Te ir tik daudz to draņķa durvju!

-     Galvenajai ieejai jābūt no mums pa kreisi, apgal­voja Rokijs, atverot vienas durvis.

Viņiem priekšā pavērās liels dārzs ar zaļu mauriņu un puķu pilnām dobēm. Ēkas iekšpusē viņi izdzirdēja klie­dzienu. Tā bija Zakijas čērkstošā balss. Sitiet trauksmi! Gūstekņi ir izbēguši!

Mollija, Rokijs un Forests ar Petulu aiz viņiem metās uz priekšu pa zālienu. Caur kolonādi dārza galā viņi saskatīja ieeju cietoksnī. Dunēja bungas, un sāka kliegt kokos tupošie pāvi.

Četri sargi ar turbāniem galvā iznira no kolonnām viņu priekšā un izvilka no makstlm zobenus.

Mollija izrāva no kabatas sarkano kristālu.

-     Labi, ātri! Forest, turies man pie pleca, Rokij, turi Petulu un ari uzliec roku man uz pleca! Lai kas ari notiktu, nelaidiet mani vajā!

-     Pasteidzies, vecīt! mudināja Forests, lēkādams no vienas kājas uz otru un sākdams histēriski ķiķināt. Tie puiši nāk šurp, un nepavisam neizskatās, ka viņi gribētu lūgt mūs uz deju.

-     Forest, tikai aizveries, labi? Mollija lūdzās. Cen­ties saņemties. Es iepriekš nekad neesmu ceļojusi laikā kopā ar citiem, tāpēc, ja gribi izkulties no šejienes dzīvs, vienkārši paklusē kādu bridi.

Tieši tad atsprāga durvis no zili baltā gaiteņa un parā­dījās Zakija.

Pēkšņi apcirtusies apkārt, Mollija satvēra caurspīdīgo kristālu, kas karājās ap viņas kaklu, un ar pieredzējušu manevru apturēja pasauli.

Zakija sajuta šo mirkli un pretojās. Kādu bridi abi stāvēja stingajā ainavā. Kareivji izskatījās pēc nekustī­gām milzu rotaļlietām. Foresta un Rokija stīvajās sejās atspoguļojās izbīlis. Pāvu kliedzieni mitējās, un iestājās klusums.

Zakija vairījās no Mollijas skatiena. Mollija noslēpa no viņa sarkano kristālu. Viņa saprata: Zakijam nav ne jausmas, ka viņai ir laika ceļošanas kristāli. lāpāt mei­tene redzēja, ka vīrieti dara nervozu viņas hipnotizētājas spējas.

-     Tu nevari no manis aizbēgt, Zakija teica.

-     Bet es varu tevi uz laiku aizturēt, Zakija.

-     Ak tā? Un cik ilgi? Laika apturēšana ir nogurdinoša pat tādam pieredzējušam hipnotizētājam kā es. Tāpēc nepaies necik ilgs laiks un tu sabruksi no aukstuma. Zakija paspēra akmentiņu, un tas palēkdamies ripoja Mollijas virzienā. Viņa paraustīja plecus. Tam nevarēja nepiekrist, kaut arī Zakija nebūt nenovērtēja viņas spē­jas. Tāpēc Mollija meloja.

-     Jā, es jūtos nogurusi un nosalusi. Taču es labāk paģībšu nekā padošos tev.

Zakija iesmējās un paspēra vēl vienu akmeni. Tomēr iekšķīgi viņš nejutās par sevi pārliecināts. Viņš negribēja sacensties, lai noskaidrotu, kurš ilgāk spēj izturēt auksto, stingo pasauli, viņš jau tagad juta, kā sāp viņa rei­matisma pārņemtais celis. Tāpat viņš negribēja mēģināt hipnotizēt Molliju.

-    Kāda ir parole, lai atbrīvotu hipnotizēto maharadžu? Mollija noprasīja.