Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-      Nemaz necenties mani apmuļķot, noteica Vakts. Es esmu neievainojams. Vienmēr modrs. Tev neizdosies pārsteigt mani nesagatavotu. Nekad. Es vienmēr gaidu uzbrukumu no jebkura virziena. No tagadnes, pagātnes un pat nākotnes. Tāpēc jau es nēsāju šo stroķi. Milzis papliķēja pa ādas maksti pie jostas, par kuru Mollija visu laiku bija domājusi, ka tur atrodas nazis. Kurš gan var zināt, kas no kaut kāda laika nākotnē varētu vēlēties nākt un novākt mani? Tikai padomā, kā viņš varētu pēkšņi parādīties un pārsteigt mani! Bet viņi nesaprot, ka es viņus vienmēr gaidu. Es gaidu uzbrukumu kartas dienas kārtu brīdi. Un tāpēc es vienmēr esmu gatavs, tā ka, Mollij, tev nav ne mazāko izredžu. Visi ap viņiem jo­projām bija sastinguši kā akmeņi. Tev vajadzētu atrast talantīgākus draugus. Tā puikas mēģinājums mani hipno­tizēt nekam nederēja! Viņam nepieciešamas mācibstundas hipnotizēšanā ar balsi.

Gaiss bija vēss. Mollija vienatnē ar Vāktu jutās nobi­jusies un vientuļa, taču to neizrādīja.

-    Tagad, kamēr tavi draugi ir rāmi, es tev pateikšu, ko gatavojos darīt. Milzis nolika guļošo bērnu uz spilvena zemē. Tas sastinga. Tad milzis tuvojās Mollijai. Viņš pie­stūma meiteni pie sienas, izmauca tās kreiso roku caur vienu no sudraba riņķiem un ar klikšķi aizvēra to. Tad milzis no āķīša uz sienas pie durvīm paņēma atslēdziņu roku dzelžu atslēdziņu un iebāza to kabatā. Viņš pacēla desmitgadīgo Molliju, kas turēja kucēnu, sešgadīgo un pavisam mazo Molliju, it kā viņas būtu veikala manekeni, un, neiedvešot kustību viņu sastingušajos ķermeņos, izlika viņas gaitenī ārpus istabas.

Milzis pievilka pie sienas sastingušo Rokiju. Vaktam nenācās grūti pakustināt pat Forestu, jo milzis taču bija tik liels. Drīz visi ar roku dzelžiem bija pieslēgti pie sie­nas. Mollija neizrādīja nekādas emocijas, kaut arī iekšķīgi vārījās.

-     Ko tu taisies darīt ar bērnu un pārējām Mollijām? meitene noprasīja. Vakts nepievērsa viņai uzmanību un pacēla bērnu.

-     KUR TU MANI NES?! Mollija iekliedzās.

-     Ak, tevi? Nu tu, protams, paliksi šeit. Maharadža kratījās smieklos.

-     PĀRĒJĀS MANIS! Mollija dusmās ierēcās.

-       Ak… ak jā, es saprotu. Paturēšu viņas, protams. Mazo pieņemšu kā paša meitu. Redzi, Lommij, tas tev būs kā mierinājums. Vismaz tu izdzīvosi jaunā veidolā. Protams, gadiem ejot, visas pārējās tavas būtnes zau­dēs savas pagātnes atmiņas par bāreņu namu. Trīsgadīgā Lommija Lūna būs pirmā, kurai zudīs visas atmiņas par to, ka viņa reiz bijusi bāreņu nama meitene. Un, kad šis te bērns izdzīvos tavu dzīvi šeit, viņas jaunā dzīve aizstās pirmos trīs gadus, kuri tev bija iepriekš. Un, kamēr viņa augs, tiks nomainītas visas tavas bērnības atmiņas, jo šis te bērns izdzīvos tavu pagātni šeit, kopā ar mani. Piemē­ram, tas bērns, kuru es pieņemšu, neko neatcerēsies par to resno, veco sievieti, kuru es ievēroju gludinām veļu, kad tur nonācu, ne arī par bāreņu nama saimnieci. Milzis aprāvās un savilka bēdīgu seju. Protams, man te būs piecas Lommijas Lūnas, un tas varbūt ir pārāk daudz, tā ka tad, kad būšu kaut ko uzzinājis par tavu raksturu no mazākajām Mollijām es tās varētu mazliet pārbaudīt -, un pēc tam, kad būšu izmantojis viņas kā aukles, es droši vien viņas nogalināšu. Es likšu kobrai sakost mazāko no jums, un, kad viņa nomirs, nomirs arī šī sešgadīgā, desmitgadīgā un, tici vai ne, arī tu. Jo, ja tu nomirsti, tikko iemācījusies staigāt, tu nevari būt dzīva tagad. Esmu pārliecināts, ka tu to saproti. Tagad milža balss ieguva maigus toņus, kas bija it īpaši pretīgi tāpēc, ka viņa indes pilnajā būtībā nebija ne kripatiņas laipnī­bas. Bet, Mollij, milzis murrāja, atceries, pastāv taču mierinājums! Tu zināmā mērā dzīvosi, jo es ļaušu dzīvot šim mēmam Bollijai, un tā tava dzīve tiks pār­veidota. Mans bērns, ko es nosaukšu par Vāktu, dzīvos dzielisku līvi. Dzīvi pilīs ar visu, ko vien viņa vēlēsies! Vakts aizvēra durvis un no gaiteņa noaurojās: Viņa zotaļāsies ar riloņiem!

vienpadsmitā nodaļa

Mollija atbrīvoja pasauli no sastinguma.

Kad viņa to izdarīja, Rokijs un Forests atjēdzās, satriekti par to, ka abu kreisās rokas ar roku dzelžiem ir pieslēgtas pie sienas.

-      Vecīt, tas ir sū-ūdīgi, nostenējās Forests. Bērni ārpusē sāka skaļi raudāt. Tad viņi apklusa, bet Mollija nejūtīgi apzinājās, ka Mollijas ārpusē atkal ir hipnoti­zētas.

Rokijs paraustīja roku dzelža gredzenu ap savu plauks­tas locītavu.

-     Vai viņš drīz atgriezīsies? jautāja Forests. Kas viņam padomā?

-     Isti nezinu, atbildēja Mollija. Viņa izstāstīja, kas tikko bija noticis.

-     Es gribēju viņu hipnotizēt, taisnojās Rokijs. Bet viņš bija tik modrs. Viņš zināja, ko esmu nodomājis, tik­līdz es to sāku. Nelaime ar balss hipnotizēšanu ir tā, ka jārunā krietna minūte, līdz subjekts nonāk transā.

-     Nepārdzīvo! mierināja Mollija. Arī man nekas ar viņu nesanāca. Viņš ir prasmīgs, Rokij.

-     Un cik ilgi viņš taisās mūs te turēt karājamies kā vecas lelles? jautāja Forests. Tā jau es nevarēšu sveikt sauli.

-     Forest, Rokijs stingri noteica, saņemies!