Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Nespējot paelpot, Mollija paņēma robainu, sarkanu kristālu. Ļoti jauks, viņa teica, nervozi noliekot to atpakaļ.

-      Un tas ir viss, ko tu jūti? Mollija it kā piekrītot paraustīja plecus. Pieraksti to, Jakiza! Kamēr viņa nav iemācījusies hipnotizēt, stikrāli viņai neko nenozīmē. Tad milzenis jautāja: Vai tu jebkad esi domājusi par ceļošanu laikā?

Mollija sarauca pieri, uzlūkojot vīru sev priekšā, un pēkšņi izjuta pret viņu ļoti lielu nepatiku. Kas gan viņš bija, lai šādi pratinātu Molliju? Meitene dusmīgi atcirta:

-    Kāpēc lai es tev stāstītu, par ko esmu un par ko neesmu domājusi? Es tevi nemaz nepazīstu.

-    Hmm. Enerģiska un piesardzīga. Pierakstīji, Jakiza? Tad viņš pievērsās Mollijai. Milzis pieliecās meitenei tuvāk, nepacietībā gaidot viņas atbildi. Var jau būt, ka tu esi ātras dabas, taču es tomēr gribu zināt vai tu jebkad esi domājusi par ceļošanu laikā? Vira galva bija tik tuvu, ka Mollija varēja saskatīt kosmētikas atliekas, ko viņš lietoja, lai apslēptu savu bruņurupuča ādu.

Man šķiet… Mollija pārmeklēja savas smadzenes, lai atrastu, ko teikt. Viņa negribēja skaļi teikt, ka šis vīrs ir vājprātīgs, viņa negribēja teikt, cik pārbijusies ir pati. Meitene aptvēra, ka domā par savu draugu Rokiju un vēlas, kaut viņš būtu blakus. Viņa gribēja teikt, ka tad, ja Rokijs būtu šeit, viņš zinātu, kas sakāms. Un tad pēk­šņi Mollijas galvā ieskanējās kādas Rokija reiz sacerētas dziesmas vārdi, un, tos atkārtojot, desmitgadīgā Mollija teica: Es domāju… Nav cita laika kā tagad.

Milzis piemiegtām acīm uzlūkoja meiteni un pavīps­nāja. HA! Dzejiski. Vismaz kāds talants. Pieraksti to, Jakiza! Tad viņš noklikšķināja pirkstus, un Mollija bija hipnotizēta. Viņas galvā maigi skanēja atmiņas par Rokija balsi.

Nav cita laika kā tagad,

Nav cita tagad kā laiks.

Un dzīve var beigties, kamēr pantiņš skan maigs.

Nav citas veltes kā draudzība

Un mīlas kā mana.

Dod savu mīlu man kā dārgumu laikā.

Vienpadsmit gadus vecā Mollija atvēra acis, lai pār­baudītu, vai pārējie ir kopā ar viņu. Viņi ceļoja uz priekšu laikā. Rokijs aizvērtām acīm turējās Mollijai labajā pusē, bet Forests labpatikā bija izvalbījis acis, un viņa mute bija atvērta kā pārsteigtai zelta zivtiņai, vērojot virpuļo­jošās krāsas sev apkārt. Nelikās, ka viņus vajātu Zakijas sargi. Mollija nomierinājās un prātoja, kas būtu darāms tālāk. Viņa nolēma, ka nebūtu slikti uz mirkli piestāt kādā brīdī nākotnē, jo tādējādi varētu iegūt laiku, lai izstrādātu plānu.

Mollija ļāva sevi vadīt neredzamajām antenām un uztaustīja laiku, kas, pēc viņas domām, varētu būt simt gadu tāla nākotne. Tad viņa apstājās.

Saule jau spīdēja augstu debesīs. Bija karsts rīts. Sar­kanā Cietokšņa sienas meta īsas ēnas. Dārzs ap viņiem vairs nebija kopts, un tajā nedzīvoja pāvi. Tas bija izkal­tis, un gar tā mūriem bija izvietoti brūni, pilsētas valdes uzstādīti soliņi. Mazs indiešu bērns sarkanā kombine­zonā stāvēja netālu kopā ar vecākiem un norādīja uz Molliju un viņas draugiem, un sāka kliegt.

-      Mammu! Šie cilvēki un tas suns parādījās ne no kurienes! Maaaammmmmuuuuu!

-     Jā, jā, apgriezies noteica tēvs. Viņš maigi papliķēja zēnam pa galvu un iesmējās, it kā priecājoties par dēla iztēli.

-     Un paskaties uz viņas lielo dimantu, tēt!

-     Tas nu gan ir forši! jūsmoja Forests. Nākamreiz mums vajadzētu doties atpakaļ un tikties ar senās Indi­jas jogiem!

-     Mēs vēl neesam drošībā, sacīja Mollija, noņemot kristālu no kakla un iebāžot to kabatā. Rokijs atdeva viņai Petulu. Atcerieties, ka ari Zaldja ir ceļotājs laikā. Un ir kas tāds, ko neesmu jums izstāstījusi. Kad es biju hip­notizēta, viņš lika man norīt to violeto metāla kapsulu. Tā joprojām ir manā vēderā. Zakijam ir īpaša mašīna, ar kuru var atrast šīs violetās kapsulas izsekošanas ierīce. Viņš ar to nemāk īsti labi apieties, taču nav arī galīgs nejēga. Es nemaz nebrīnītos, ja viņš mums tagad sekotu. Ierīce var viņam pateikt, kurā laikā mēs atrodamies.

-     Vai tā ari precīzi parāda, kurā ielā tu atrodies? Rokijs apjautājās. Mollija paraustīja plecus un notrausa matus no acīm. Bija nežēlīga svelme.

-     Iepriekš es padarīju milzum daudz darba, Mollija steigšus sacīja. Es apturēju pasauli. Zakija man izstās­tīja par Vāktu un to hipnotizēto viru. Viņš ir Vakta brālis, un, ak jā, ir vēl kaut kas. Ceļošana laikā padara vecu!

-     Ā, tad tu paliec krunkaina no ceļošanas laikā.

-    Nesaki to tā, it kā es būtu laimējusi loterijā, Forest! iesaucās Mollija. Es negribu sākt izskatīties pēc vece­nes!

-     Kuš! Rokijs nopētīja Mollijas vaigus. Esmu pār­liecināts, ka tas nenotiek tik ātri. Domāju, ka Zakija un Vakts ir ceļojuši laikā jau gadiem.

-     Pa Ķīnu, Mollija apstiprināja.

-     Tev tikai nedaudz jāpalēkā pa laiku, Rokijs opti­mistiski mierināja, tā ka necik ļaunāk nevarētu kļūt. Pašlaik krunciņas ir tikai pie tavas auss un nav pat īsti redzamas.