Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Vakta notveršanas izredzes likās šausminošas. Tas būtu grūtāk nekā sagūstīt plēsīgu dzīvnieku. Viņai pretī atņirgtiem zobiem blenza papīra tīģera maska, atgādinot par Vakta medību trofejām un ieroci.

"Atbilde slēpjas kristālos," Mollija nodomāja. Ja viņiem izdotos nozagt visus Vakta laika ceļošanas kristālus un viņa laika apturēšanas kristālus, tad būtu kādas izredzes. Bez kristāliem Vakts paliktu vienīgi ļoti spējīgs hipno­tizētājs. Tikai maharadža, kuram ir vara pār simtiem kareivju. Mollija norija siekalas un pieskārās rētai.

-      Ei, jūs abi! viņa iesaucās. Abu pārējo uzmanība jau atkal bija novērsta. Viņi vēroja kādu vīru mehānis­kajā darbnīcā, kurš kaut ko remontēja ar lodlampu. Es tiešām domāju, ka mums jāatgriežas. Mollija centās neizklausīties pārāk uztraukta. Un tieši tagad, viņa teica jau izmisīgāk, paņemot rokās Petulu.

-     Labi, labi, bija ar mieru Forests, viegliem soļiem pienākot klāt. Es apjēdzu tos laika vējus.

Mollija atrada brīvu vietu šķērsieliņas malā, un drīz vien viņi jau atkal traucās cauri desmitgadēm. Mollija izbīdīja savas neredzamās antenas un centās sajust, kad atrodas viņas pārējās būtnes. Viņa sajuta to vibrācijas un apstājās. Laika vēji norima.

Tieši viņiem blakus stāvēja svētā govs. Tā nomāvās. Gaiss bija vēsāks nekā iepriekš, tomēr joprojām karsts. Mollija bija ieradusies tieši tajā pašā laikā, kurā atradās viņas jaunākās būtnes, tāpēc varēja sajust viņu atmiņas. Meitene uzreiz atcerējās sevi desmit gadu vecumā un to, kā Vakts viņu pārbaudīja. Mollija saviebās un izstāstīja pārējiem, kā milzis licis viņai gleznot, rīkoties ar skaitā­majiem kauliņiem un spēlēt cītaru.

-      Vakts atrodas kādā meistara ceļojumā! minēja Forests.

Mollija palūkojās uz priekšu un atpakaļ ieliņā. Bija pazuduši visi elektrības vadu spageti, taču veikaliņi bija aptuveni tikpat mazi un arī smaržas bija līdzīgas. Pat masku veikaliņš atradās turpat. Mollija aptvēra, ka vīrs, kurš stāv veikaliņā un izkrāso leoparda masku, varētu būt tā druknā, strupā vīra vec-vec-vec-vectēvs, ar kuru viņa runāja tagadējā Indijā. Mollija nolēma noskaidrot, kurā laikā viņi atrodas, tāpēc piegāja pie masku veika­liņa īpašnieka. Viņš nolika otu un, salicis rokas, viegli paklanījās.

-     Namaskar, vīrs teica.

Mollija pieļāva, ka tas varētu būt sava veida sveiciens. Viņa rīkojās tieši tāpat.

-     Namaskar. Tad viņa turpināja: Piedodiet, kurā gadā mēs tagad esam?

Zakija nepacietīgi mīņājās ielas vidū. Viņa apģērbā paslēptā mazā sudraba izsekošanas ierīce iepīkstējās. Aizkaitināts Zakija iebāza roku kabatā, lai to izvilktu.

-      Tad tu atkal esi pārcēlusies uz citu laiku, Mūna, viņš murmināja, nolasot rādījumu. Viņš palūkojās apkārt pēc saviem sargiem, norādot tuvākajam no tiem, ka vēlas, lai tie ātri pulcētos ap viņu. Ceturtais sargs bija aizkavē­jies pie avīžu kioska un uzdeva jautājumus pārdevējam. Zakijam nebija laika gaidīt. Viņš lika trim hipnotizētajiem sargiem sev blakus ieņemt laika ceļošanas pozīciju. Tā viņi arī darīja, uzliekot roku cits citam uz pleca. Un ar BLĪKŠĶI Zakija pacēla viņus no 1974. gada un aiznesa atpakaļ uz 1870. gadu.

Zakija neizjūta nekādu žēlumu pret sargu, kuru bija pametis tam svešā laikā. Šis sargs bija tikai viegli hip­notizēts un pēc dažām nedēļām iznāks no transa un domās, ka sajucis prātā. Viņš būs 19. gadsimta 70. gadu cilvēks, kurš izsviests 20. gadsimta 70. gados. Neviens neticēs, kad viņš stāstīs, ka pieder citam laikam. Zakija to zināja, taču tas viņu ne mazākajā mērā neuztrauca. Viņam rūpēja tikai Mollijas Mūnas notveršana.

Mollija atkārtoja jautājumu.

-     Kurā gadā mēs esam, lūdzu?

Vīrs apdomājās. Pusčetri. Mollija saprata, ka nebija daudz indiešu, kas 1870., vai kādā nu gadā viņi atradās, runātu viņas valodā. Paldies! viņa teica un paklanī­jusies atvadījās no vīra.

-     Ei, tu esi īstā, Mollij! uzslavēja Forests.

-     Vai es uzvedos pareizi?

-Jā. "Namaskar" nozīmē "Sveiks… visu cieņu…" vai kaut ko tamlīdzīgu. Tā teica mans jogas skolotājs.

Mollija pielika roku pie kakla. Rēta joprojām bija tur. Viņa jutās ļoti apjukusi.

Tieši tad Mollija sajuta kustību savu džinsu labajā kabatā tajā, kurā viņa turēja sarkano un caurspīdīgo kristālu. Meitene centās uzlikt tiem roku, bet bija jau par vēlu. Mollija apcirtās un ieraudzīja viņas vecuma zēnu apskrandušā brūnā tunikā ar sarkanas krāsas planku­miem; zaglēns jau joņoja prom pa ieliņu.

-     NĒ!! Mollija iekliedzās. Tas puika tikko nozaga kristālus!

piecpadsmitā nodaļa

Kolcijs kā raķete no starta iekārtas metās prom no Mollijas. Priekšā viņš dzirdēja zagļa soļu dipoņu uz ieliņas bruģa. Viņa paša sporta kurpes dunēja, uzvandot putekļus, kad viņš nogriezās ap stūri. No skriešanas sāka sāpēt krūškurvis. Tomēr Rokijs nepievērsa uzmanību dūrieniem sānos, jo skrienot viņš arvien vairāk saprata, cik kristāli ir svarīgi viņiem visiem. Sarkanais kristāls bija viņu biļete atpakaļ uz divdesmit pirmo gadsimtu. Tas vienkārši bija jāatgūst. Un tad zēns apstājās.