Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Zēnu sauca Odžass, un tas, kā viņš teica, ir hindu vārds, kas nozīmē "spožums" vai "mirdzums", vai "spī­dums". Sākumā zēns gribēja uzrunāt Rokiju un Forestu par sahib un Molliju par memsahib, jo tas, kā viņš teica, esot pieklājīgs veids, kā uzrunāt cilvēkus ar augstāku stāvokli nekā viņa paša. Taču Forests, Mollija un Rokijs negribēja par to ne dzirdēt un uzstāja, lai viņš sauc tos vārdā. Kamēr viņi gāja, Mollija un Rokijs uzzināja vairāk par kastu sistēmu.

-    Kā, vai tad jūs par to nezināt? Odžass smējās. Nu labi, es jums izstāstīšu. Tā hindu tautā pastāv kopš sen­seniem laikiem. Mūs iedala svarīguma pakāpēs. Neviens nevar mainīt to kastu, kurā piedzimis. Augstākā pakāpe ir bramini jeb priesteri, tad seko valdnieki un karotāji. Pēc tiem zemnieki un tirgotāji, un pašās beigās atro­das kalpi un strādnieki. Tā ir mana kasta. Katrs līmenis sadalās sīkāk, un zemāko kastu zemākie dara visus netī­ros darbus, piemēram, vāc atkritumus. Nekas labs nav. Odžass savieba seju. Pašus zemākos no zemākajiem sauc par neaizskaramajiem. Odžass gar tukšu kastu grēdu nogriezās pa kreisi. Neviens no augstākās kastas nenostāsies pat neaizskaramo ēnā, jo viņu stāvoklis ir tik zems. Mollija atcerējās: Vakts bija minējis, ka Zakija bijis neaizskaramais, pirms viņš to atbrīvojis.

-     Kastu sistēma nākotnē kļūs vājāka, teica Forests, kad viņi paspiedās garām kārtējai svētajai govij.

-     Ak, tas priecē! Odžass iesaucās. Tagad nāciet man pakaļ caur šo māju. Tas ir īsākais ceļš.

Odžass bija bārenis. Agrāk viņš bija dzīvojis Sarkanajā Cietoksni kopā ar tēvu, kas bija viens no maharadžas mahutiem jeb ziloņu kopējiem.

-      Mans tēvs nomira no indīga audzēja vēderā, Odžass paskaidroja.

-     Tā nu gan ir neraža, piezīmēja Forests, kad viņi sekoja zēnam pa tumšu gaiteni, kas bija pilns ar izkārtu veļu.

"Jā-

Visi brīdi klusēja. Klusumu pārtrauca Mollija. Vai tēvs ar tevi runāja angliski?

-Jā, atbildēja Odžass. Sarkanā Cietokšņa mahara­dža bija laipns cilvēks, kam patika izglītot savus kalpus. Vienalga, no kuras kastas viņi bija, viņiem mācīja runāt angliski. Mani iemācīja tēvs. Dzīvei nebija ne vainas, līdz tēvs nomira. Tad viss sagriezās kājām gaisā. Labais maha­radža sajuka prātā, bet viņa brālis kurš nezin kāpēc sauc sevi par maharadžu Vāktu sāka valdīt viņa vietā. "Vakt", ziniet, hindu valodā nozīmē "laiks".

-      Laika maharadža! iesaucās Rokijs. Savācis sev visus labumus.

-     Tad jūs par viņu zināt?

-      Mūs vajā viņa rokaspuisis, Mollija paskaidroja. Un Vakts ir nozadzis manas… Mollija apsvēra, vai vajadzētu Odžasam stāstīt, ka pie Vakta ir viņas jaunākās būtnes, un nolēma, ka zēns tāpat neticēs, un tāpēc mēs cenšamies nonākt uz pēdām Vaktam.

-     Vai tad mēs to darām? apvaicājās Forests, kasī­dams galvu.

-Jā. Vismaz es. Man kaut kā jānozog visi viņa kristāli un tad jādabū rokā pats Vakts.

-     Tevī klausoties, liekas, ka tas ir tikpat vienkārši kā noķert trusīti, Rokijs piezīmēja.

-      Ir zināms, ka maharadžam Vaktam ir ļoti nelāgs raksturs, Odžass brīdināja. Vai esi droša, ka gribi viņu vajāt? Varbūt labāk nogaidīt, līdz atlabs Sarkanā Cietokšņa maharadža. Varbūt viņš tev palīdzētu.

-      īstais maharadža nesajuka prātā, Rokijs teica. Viņš tika hipnotizēts un ieslodzīts Sarkanajā Cietoksnī. Mēs viņu redzējām.

-     Hipnotizēts?

-    Jā, to izdarīja Vakts.

-     Tie nu gan ir jaunumi, komentēja Odžass, pāri ķieģeļu kaudzei un pa caurumu mūrī izkļūstot citā šķērsieliņā.

Pēkšņi viņu priekšā atradās tējas veikaliņš.

Tas bija kā atvērts virtuves skapītis ietves malā ar malkas krāsniņu tā iekšienē. Uz krāsniņas bija čuguna tējkanna, pa kuras snīpi plūda garaiņi, bet darba virsmas aizmugurē bija sarindotas skārda krūzītes. Blakus cukur­traukam keramikas bļodā bija ielikts liels siets, bet atvēr­tajā skapītī apakšā bija terakotas šķīvji, tējas tasītes un tējkannas. Mazs zēns uz zemes rotaļājās ar saplēstu tasīti un dažiem akmeņiem. Ieraudzījis Petulu, viņš izskatījās iepriecināts. Zēna māte, tērpusies dzeltenā sari, stāvēja viņam blakus. Ap rokām un potītēm viņa valkāja zelta rokassprādzes; ari viņas ausīs un degunā bija iekārtas zelta rotaslietas, bet uz pieres bija uzzīmēts bindi sarkans svē­tais punkts. Pie sāniem viņa bija piespiedusi melnīgsnēju, rokassprādzēm rotātu bērnu. Kad draugi tuvojās, sieviete uzsmaidīja Odžasam, un mazais zēns pamāja. Odžass paklanījās, salicis rokas, un kaut ko jautāja sievietei hindu valodā. Sieviete pašūpoja galvu no vienas puses uz otru un iesmējās. Tad viņa sāka gatavot tēju.

-     Mums nav naudas, teica Mollija. Varbūt varam nedaudz aizņemties no tevis, Odžas.

-     Neuztraucieties, Odžass viņu nomierināja. Pagā­jušajā mēnesī es apturēju viņas mazo zēnu, kad tas gri­bēja izskriet priekšā zirga vilktai britu ekipāžai, tāpēc tagad viņa vienmēr dod man tēju par velti.

-     Vai tad tagad, 1870. gadā, Indijā ir briti?