Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-     Vaaauuuaaa! policists notaurējās.

Zēns pasmaidīja. Palēkā kā vārna! Tagad vīrs lēkāja apkārt ar biksēm ap potītēm. Mollijai bija jāatzīst, ka tas izskatās smieklīgi. Viņa palūkojās uz Rokiju un centās novaldīt smieklus.

-      Vecīt, liec taču to čali mierā! iejaucās Forests. Nepazemo viņu! Ja nu viņu kāds ierauga? Viņš tūlīt sapīsies savās biksēs. Zēns sajūsmas pilnām acīm lēni norāpās no koka.

-    Vari uzvilkt bikses un beigt lēkāt, viņš teica poli­cistam. Vīrs mirklī apstājās un uzvilka bikses.

Zēns aplūkoja Foresta kabatu. Kas tā bija par dzie­došu mašīnu? viņš apvaicājās, tagad jau stāvot uz ze­mes.

Mollija uzlūkoja zēnu. Viņam bija zaļas acis, tāpat kā Mollijai, tikai tās mirdzēja patīkamā, brūnā sejā, un likās, ka tās ir spožākas, arī deguns bija taisns un pievil­cīgs, atšķirībā no viņas pašas kartupeļa deguna. Zēnam mugurā bija ar krāsu notraipīta, sapluinīta tunika, kas atsedza šauras cāļa krūtis un izspiedušās, trepēm līdzī­gas ribas. Mollija prātoja, kāpēc gan viņš kritis tik zemu, ka apzog ļaudis uz ielas.

-     To sauc par kasešu magnetofonu, paskaidroja Fo­rests, sniedzot zēnam magnetofonu. Gluži parasta lieta divdesmit pirmajā gadsimtā.

Zēns aplūkoja Mollijas T kreklu un Rokija džinsus.

-     Tad jūs sakāt, ka esat no nākotnes? Viņš piemiedza acis un iesāņus paskatījās uz viņiem, it kā vēlreiz apsve­rot, vai tas nav kāds triks. Policists atraugājās.

-     Es neticu, ka jūs esat no nākotnes. Zēns pieklusa.

-     Taču es ticu, ka tu esi hipnotizētāja.

-      Pasala policistam, ka no šī brīža viņš tevi uzska­tīs par labu, likumiem paklausīgu personu, ierosināja Mollija.

Zēns pacēla uzacis. Saprotu. Viņš atkal runāja hindu valodā. No šī brīža tu mani uzskatīsi par labu un teiksi visiem pārējiem varas pārstāvjiem, ka es esmu pats labākais bērns visā Deli. Tāpat tu vienmēr, kad mani satiksi, iedosi man dažas rūpijas. Tagad vari iet.

Policists pamāja un ļoti zemu paklanījās. Tad viņš iztaisnojās, iebāza roku kabatā un iedeva zēnam sauju monētu. Zēns neticīgi blenza uz naudu savā saujā.

-     Dieviņ, tu tiešām esi hipnotizētāja! Un, it kā monē­tas zēna saujā būtu atslēga uz viņa uzticību, viņš pār­jautāja: Tad tu tiešām esi no nākotnes?

-     Jā, attrauca Mollija.

Policists aizgāja.

-      Un tu paņemsi mani līdzi savā laikā? Zēns jo­projām nebija pārliecināts, vai iespējams tam noticēt, taču saprata, ka draudzība ar šiem cilvēkiem varbūt varētu nākt viņam par labu.

-    Jā, es aizvedīšu tevi ceļojumā un tad atkal atgādāšu atpakaļ šeit. Taču es to nevaru izdarīt bez kristāliem. Mollija lūdzot pastiepa roku. Vai esi kādreiz padomājis, kāda būtu pasaule pēc simt gadiem?

Zēns vilcinājās. Tad viņš paņēma no Foresta kasešu magnetofonu un pasniedza sarkano un caurspīdīgo kris­tālu. Mollija ar pateicību tos paņēma. Viņa ielika sarkano kristālu kabatā un caurspīdīgo pakāra atpakaļ savā vietā uz kakla.

-     Neuztraucies! viņa teica. Es pildu savus solīju­mus.

Zakija nikni šņāca uz savu izsekošanas ierīci. Viņš saprata, ka tās nolasījumi, kas ziņoja, ka viņš atrodas tieši tajā pašā laikā, kur Mollija, ir pareizi, taču šķita, ka ierīce cenšas pavēstīt, ka meitene atrodas no viņa gan uz austrumiem, gan rietumiem.

-     Stulbais divdesmit piektā gadsimta instruments! Zakija izmeta, iebāžot to atpakaļ kabatā. Es tevi no­tveršu, Mūnas jaunkundz. Tu neesi no manis aizbēgusi. Es pārmeklēšu katru aku, katru kobras podu. Es negulēšu, līdz nebūšu tevi atradis.

sešpadsmitā nodaļa

zēns grozīja kasešu magnetofona pogu un smaidīja.

Tad viņš pievērsa skatienu Mollijas un Rokija sporta kurpēm.

-Jūs nu gan tur nākotnē valkājat briesmīgus apavus! zēns iesmējās.

-      Patiesībā tās ir jaunākā modeļa sporta kurpes, Mollija iebilda, bet man arī šķiet, ka tās izskatās vāj­prātīgi.

-    Vai tu nesagriez pēdas, staigādams basām kājām? apvaicājās Rokijs.

-     Nē taču! Manu pēdu āda ir cieta kā govs nagi, zēns atteica. Bet jūs droši vien esat izslāpuši pēc tās skriešanas. Aizvedīšu jūs uz mana drauga tējnīcu.

Mollija pamāja. Tas būtu jauki, bet mēs mazliet stei­dzamies. Patiesībā mums dzenas pakaļ.

Zēns savilka uz augšu uzacis. Jums paveicās, ka es nozagu jūsu dārgos kristālus, jo tagad jūs pazīstat mani. Es varu jums palīdzēt. Ar greizu smaidu viņš piebilda: Mani pakalpojumi nav dārgi. Iesim iedzert tēju! Pa ceļam varat man izstāstīt, kas jums dzenas pakaļ un kādi ir jūsu plāni.

Un tā sākās viņu draudzība. Viņi devās ceļā putekļaini dūmakainā gaismā pa šķērsieliņu labirintu, dziļāk un dziļāk Čandničaukas sirdī. Petula nu jau bija mierīgāka.

Viņa nomierinājās un, ziņkārības dzīta, sajūsmināta šau­dījās apkārt, atšifrējot smaržas. Tādu vietu kā šī viņa vēl nekad nebija saodusi. Smaržas bija sarežģītas, bagātīgas un stāstīja simtiem stāstu.