Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-       Ir gan. Viņi Indijā ir jau ilgi… aptuveni kopš 1600. gada. Pirms tam Indiju bija iekarojuši musulmaņu mogoli. Rādās, ka visi grib dabūt Indiju. Mogoli šeit valdīja piecsimt gadus! Taču, ziniet, vairums indiešu ir hindi, nevis musulmaņi. Un tagad šeit ir briti. Viņi no karstuma un kuņģa slimībām mirst kā mušas. Šeit ir arī portugāļi, franči un holandieši, taču briti ir pārņēmuši varu. Redziet, Indija viņiem dod tik daudz preču pārdo­šanai. Briti Indijā pelna lielu naudu. Mums ir milzīga valsts, un šeit ļoti labi aug kvieši, kokvilna, tēja un kafija. Un mums ir brīnišķīgi dārgakmeņi, marmors un koksne. Jums ir resna karaliene, kuru sauc Viktorija. Attēlos viņa vienmēr izskatās tik saīgusi. Viņai vajadzētu atceļot uz Indiju, varbūt tad viņa kļūtu priecīgāka!

Tējnīcas saimniece ielēja tasītēs tēju, kas bija saldināta ar cukuru, kanēli, ingveru, krustnagliņām un kardamonu. Odžass iestrēba no savas tasītes un turpināja:

-     Karalienei Viktorijai ir neskaitāmas amatpersonas radžas, kas pārvalda Indiju pēc viņas rīkojumiem. Viņi šeit uzcēluši daudzas ēkas. Dažas no tām tiešām ir diez­gan iespaidīgas, taču ne tik skaistas kā mūsu tempļi un pilis. Ak jā, bet viņu uzbūvētie dzelzceļi tie nu gan ir brīnumaini!

-     Bet, ja jau šajā valstī tagad valda briti, kā tad tas nāk, ka te ir arī indiešu maharadžas? jautāja Mollija.

-     Maharadžām ir savi prinču īpašumi. Indija ir ļoti, ļoti liela, tā ka vietas pietiek visiem. Katrs var dabūt savu pīrāga šķēli!

Sieviete dzeltenajā sari piedāvāja visiem pa kūkas gabalam un salda dzēriena glāzei. Viņa nolika bļodiņu ar ūdeni uz zemes Petulas priekšā.

-      Ak, cukurniedru sula! nopūtās Forests. To es neesmu baudījis gadiem, vecīt! Un man ir labas ziņas tev, Odžas. Divdesmitajā gadsimtā Indijā būs tas riktīgi for­šais, mieru mīlošais čalis Gandijs, un viņš atbrīvos Indiju. Sākot ar 1947. gadu, Indija būs noteicēja pār sevi.

-    Tas ir pēc septiņdesmit septiņiem gadiem, novilka Odžass, piemiegtām acīm rēķinādams galvā. Es tad jau būšu vecs vīrs. Vai miris.

-     Tas nu gan ir sūdīgi, vecīt! iesaucās Forests.

Nesapratis, ko Forests ar to domā, Odžass tikai pašū­poja galvu no vienas puses uz otru tāpat, kā to bija darījusi tējas veikaliņa saimniece, un Mollija un Rokijs iesmējās.

-     Tas ir tik jauki no tavas draudzenes puses, teica Rokijs. Es vēlētos viņai kaut ko uzdāvināt. Viņš pameklēja kabatā un atrada lodīšu pildspalvu. Varbūt viņa varētu to pārdot kādam šejienes bagātniekam es domāju, ka lodīšu pildspalva 1870. gadā ir interesanta lieta. Viņš demonstrēja Odžasam un sievietei lodīšu pildspalvas darbību uz savas jau tā kricelējumiem klātās rokas.

Kamēr sieviete ķiķinot vilka līniju uz Odžasa rokas, Molliju pēkšņi pārņēma jaunas atmiņas. Tās atnāca tik pēkšņi, ka viņa neviļus sāka kratīt galvu, it kā ausī būtu iekļuvis kāds kukainis.

-      Kas noticis? apvaicājās Rokijs. Mollija atvēra acis.

-     Es it kā redzu, ka braucu vilcienā ar tvaika lokomo­tīvi. Vagons ir ļoti grezns. Tas ir karaliskais vilciens vai kas tamlīdzīgs. Es vedu sev līdzi mazu bērnu.

-     Vai Vakts ari ir vilcienā?

-     Jā. Tā ir manu atmiņu spēcīgākā daļa. Iebāzts vil­cienā, viņš izskatās muļķīgi. Viņš ir tik liels, ka tik tikko tur ietilpst. Gluži kā vilcienā iekāpusi žirafe. Vilciens sāk braukt. Es atceros tā troksni un tvaiku.

-      Un, Mollij, vai mēs esam tieši tajā pašā laikā, kur viņi?

-    Jā. Mollija pamāja.

-     Tātad viņi tagad aizbrauc. Ko lai mēs darām? Mums jānokļūst stacijā.

Mollija un Rokijs reizē pievērsās Odžasam.

-      Mums jānokļūst vilcienā, teica Mollija. Mēs neprotam hindu valodu. Vai tu mums palīdzēsi?

-     Kā tu zini, ka maharadža Vakts ir vilcienā? Vai tu esi burve? Odžass jautāja.

-      Vēlāk tev paskaidrošu, kā es to zinu. Es neesmu burve, bet mums jāsteidzas. Vai tu mums palīdzēsi?

Odžass pielieca galvu un piemiedza aci. Tā kā jūs man palīdzējāt un nohipnotizējāt to policistu, es palī­dzēšu jums iekāpt vilcienā kamēr vien tu atceries to ceļojumu nākotnē, ko tu man apsolīji. Pa ceļam uz sta­ciju tu vari man izstāstīt, ko Vakts tev atņēmis un kā tu zini, kur viņš atrodas. Ja man liksies, ka varu būt jums noderīgs, pateikšu tev savu cenu. Varat mani pieņemt darbā par savu pavadoni.

-     Izklausās labi, nopriecājās Mollija, tikai mums nav naudas, ko tev samaksāt.

Odžass saberzēja rokas, notīrot tās no maizes drupačām. Esmu pārliecināts, Mollij, ka ar tavām spējām tikt pie naudas nebūs īpaši grūti.

Piecpadsmit šķērsieliņas tālāk Zakija ar saviem vīriem devās uz priekšu. Viņš un viņa sargi bija uzdūrušies formā tērptam policistam, kas sēdēja uz kāda pakāpiena un pārskaitīja savus pirkstus. Vīra galva klanījās un acis valbījās dobuļos. Zakija pazina šīs pazīmes kā hipnozes sekas un apsēdās, lai iztaujātu šo vīru.

septiņpadsmitā nodaļa