Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-     Šehnaju, ierosināja Forests. Tas ir tiešām foršs indiešu pūšamais instruments. Līdzīgs obojai. Tu pūtīsi to.

-     Šehnaju, Mollija nobeidza. Un tad, lai neviens to neuzzinātu, Mollija koncentrējās uz caurspīdīgo kristālu, apturēja pasauli un teica: Un šis rīkojums ir noglabāts ar paroli "Tamburīna vīrs". Tagad Mollija bija droša, ka viņas rīkojumi nekur nezudīs. Viņa atkal ļāva pasaulei kustēties.

Kad draugi pa ieliņu devās projām no veikala, viņi izdzirdēja, ka vīrs sāk dziedāt.

-     Viņam ļoti paveicās, ka tu viņu hipnotizēji! seci­nāja Odžass. Šāda jauna dzīve ir daudz vērtīgāka par visu to, ko tu viņam atņēmi.

-     Jā, man arī tā šķiet, Mollija piekrita, šķindinot smagās zelta monētas jaunajā makā.

Zakija ar saviem vīriem bija nonācis līdz tējas veika­liņam. Savos meklējumos viņi bija pārlcaltuši un izslā­puši.

-      Tu, sieviete, Zakija rupji uzsauca hindu valodā, sald man, vai esi redzējusi meiteni ar jocīgu suni?

Dzeltenajā sari tērptā sieviete pameta koka gabalu tālāk ieliņā, lai viņas mazais zēns skrietu tam pakaļ. Viņa negribēja, lai dēlēns sāktu stāstīt par Odžasu un viņa draugiem. Kamēr zēns smiedamies aizskrēja, sieviete pakratīja galvu.

-     Vai nevēlaties tēju un kūkas? sieviete apvaicājās, pagriezusies, lai pastumtu Rokija dāvināto lodīšu pild­spalvu aiz cukurtrauka. Tur bija arī mazs māla podiņš ar kaut kādu pulveri. Saberzto zāļu maisījums bija tautas medicīnas līdzeklis, kas tā lietotājam lika "iztīrīt iekšas" citiem vārdiem sakot, izraisīja caureju. Tējas veikaliņa saimniece slepus piebēra krietnu tā devu rupjā vīra tējai. Ja paveiksies, tas aizkavēs viņa ceļojumu un tādējādi palī­dzēs viņas draugiem.

Zakija dzēra tēju. Kamēr sieviete savam dēlam kā kucēnam pasvieda vēl vienu koku, Zakijam prātā iešā­vās šausminoša doma. Tagad viņam par Mollijas Mūnas nozušanu nāksies ziņot Vaktam.

Odžass aizveda Molliju un viņas draugus uz staciju pusjūdzi tālāk. Tas bija ilgs gājiens pa sausiem, netīriem ceļiem, kuros valdīja dzīva satiksme. Bifeļu vilkti rati, kamieļu vilkti furgoni, arī ziloņi ar baldahīniem pārseg­tiem sēdekļiem uz muguras. Jaunajās drēbēs Mollija vairs nejutās tik uzkrītoša. Viņa ar patiku vēroja sievietes, kas gāja, nesot uz galvas lielus vara podus, un baskājainos bērnus, kas skraidelēja pa ielām. Gaisā dvakoja degoša vīraka, zāļu un pavardu smaržas, un pār viņiem spīdēja karstā marta saule. Draugi pagāja garām čūsku dresētā­jam, kurš sēdēja pie liela, apaļa groza un izvilināja no stabules tik maigas skaņas, ka viņa pieradinātā kobra dejoja. Mollija vēlējās, kaut varētu vienkārši izbaudīt apkārtni, taču saprata, ka viņiem jāsteidzas. No jaunā­kajām Mollijām nākošās atmiņas, kas auga viņas galvā, teica viņai, ka Vakts jau ir labu gabalu no Deli.

Visi ieradās Deli dzelzceļa stacijā, un Mollija pārvilka pār seju plīvuru.

-    Paliec šeit, platformas galā, kur tevi neredz, rīkoja Odžass un iejuka pūlī.

Stacijā drūzmējās britu grupiņas. Sievietes bija ģērbu­šās apgrūtinošās Viktorijas laika kleitās, kas bija apspīlē­tas viduklī un nokarājās līdz zemei. Viņas valkāja lielas, neērtas cepures ar tīkliņiem, kas aizsedza seju. Sievie­tes pavadošie vīrieši bija tērpušies baltos uzvalkos un smagās tropu ķiverēs. Bariņos stāvēja un pļāpāja kareivji biksēs līdz ceļiem un augstos ādas zābakos. Vietumis sēdēja tveicē pārkarsuši bērni iestīvinātās drēbēs un bal­tās tropu ķiverēs.

-      Tas ir kas nedzirdēts! kāda vecāka angļu dāma žēlojās savam izkaltušajam vīram. Tas milzis vienkārši nozaga mūsu lokomotīvi! Mollija pamanīja vagonu rindu, kas bez lokomotīves nīka uz rezerves sliedēm blakus galvenajam sliežu ceļam.

-     Viņš ir tik sasodīti garš, vīrs atteica saraustītā un čērkstošā balsī, ka neviens neuzdrīkstas viņam iebilst.

-    Ja es būtu te bijusi, sieviete gandrīz čukstus teica, es būtu iedūrusi viņam ar savu saulessargu tur, kur nolādēti sāp!

-     Mīļā, neļauj tam sevi uztraukt. No tā tikai sāks pul­sēt tavas paplašinātās vēnas. Jau tuvojas cits vilciens. Un tas iet tieši tajā pašā virzienā. Uz Džaipūru.

Tieši tajā brīdī atskanēja skaļš kliedziens.

-      Zaglis! Ķeriet zagli! Kāds gara auguma vīrietis cauri pūlim norādīja uz kādu noskrandušu zēnu, kas trau­cās prom no viņa.

-      Nespēju tam noticēt, Rokijs teica. Tas taču ir Odžass!

Mollija nekavējoties koncentrējās uz savu caurspīdīgo kristālu, un dzīve uz platformas mirklī apstājās, sasting­stot kā gleznā. Metoties pakaļ Odžasam, Viktorijas laika vīrieša cepure, kas krita viņam no galvas, apstājās un apkārtējie cilvēki kļuva nekustīgi kā kokgriezumi ar ieplestām, satraukuma pilnām acīm.

Mollijai vajadzēja dažas minūtes, lai atrastu Odžasu. Skrienot viņš bija zemu pieliecies un līdz ar to labi noslē­pies. Viņa rokā bija krokodilādas kabatas portfelis. Mol­lija sagrāba zēnu aiz rokas, iedvešot viņā kustību. Kad tas mēģināja pilnā ātrumā aizbēgt no Mollijas, viņa parāva to atpakaļ. Odžass pēkšņi ievēroja sastingušo pasauli ap sevi.

-     Kas… kas ar visiem noticis? viņš jautāja, pārstei­gumā pavēris muti. Mollija bija saniknota.