Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-      Nu, atkārto pēc manis: "Elvalea maleleia ei nuli!" Vakts pavēlēja. Mazā meitene palūkojās augšup uz viņu.

-      Es neatkārtošu tavus stulbos vārdus. Un es gribu mājās, meitene teica.

Vakts norūcās un uzsita ar pirkstiem knipi. Ak, ej jel atpakaļ savā transā! Tad viņš palūkojās lejup uz guļošo bērnu.

-     Neesi neko smuka, ko? viņš teica bērnam. De­guns kā kartupelis, acis tuvu viena pie otras, un arī neizskatās, ka tu būtu brīnumbērns. Ne māksliniece, ne mūziķe, ne dejotāja vai matemātiķe. Vakts sašķobīja muti, sapratis, ka bērns, kuru viņš cerēja uzaudzināt, nebūt nebija nekāds spīdeldis visās jomās. Tad viņa lūpas pavērās ņirdzīgā smīnā.

Taču hipnotizētājas talants kompensēs tavus trū­kumus. Mazā Vakta, lai cik neglīta tu arī būtu, tu būsi ģeniāla hipnotizētāja. Tagad es aizvedīšu tevi uz Džaipuru un uzsākšu mēness ceremonijas, lai iesvētītu tevi manā pasaulē, kristālu avota ceremonijas! Es jūtu, mana mazā Vakta, ka tu būsi milzīgs magnēts kristā­liem. Mazā Mollija nosprauslojās.

Kristālu avoti. Kā Vaktam tie patika! Tikai dažiem hip­notizētājiem bija zināms par kristālu izcelsmi, taču viņš to zināja, jo Ķīnā bija iesvētīts kristālu avotu pasaulē. Viņš nevarēja vien beigt brīnīties, ka tie vispār pastāv. Visā pasaulē varēja atrast ļoti īpašus parasta izskata akmeņus, no kuriem noteiktās pilnmēness naktīs izda­lījās caurspīdīgie, sarkanie un zaļie kristāli. Hipnozes meistari spēja izvilkt tos no zemes. Vakts bija pārlieci­nāts un ļoti sajūsmināts, domājot, ka šis mazais bērns to spēs. Vai neizklausās jauki, Vakta? viņš apvaicājās, kutinot bērnam zodu. Nu, protams.

Kucēns Petula vēroja milzi. Sunenītei nepatika ne mil­zīgā vīra izskats, ne smaka, un instinkts viņai teica, ka nav labi, ka vīrs elpo virsū mazajam bērnam. Petula pie­gāja klāt, apsēdās blakus sīciņajai Mollijai un kā sargājot sāka riet.

"Tas bērns nav tavs," nozīmēja viņas smalkās rejas.

Jūdzēm tālu aiz Vakta vilciena ar Petulu padusē vien­padsmit gadus vecā Mollija rāpās augšup pa tērauda kāp­nēm pašā Deli raķetes aizmugurē. Viņa sagrīļojās, kad jaunas atmiņas piepildīja viņas galvu, taču aiztrauca tās prom, nolēmusi negremdēties tajās. Mollija saņēma Odžasa roku, un zēns uzvilka viņu augšā. Vilciena sāni bija kā stāvas kraujas, taču vagona vidū bija sekcija ar dzelzs stieņiem, pie kuriem turēties. Tur jau sēdēja cilvēki. Ejot tiem garām, Petula apostīja vistu, kas bija iespiesta kādam zēnam padusē, un kazu, kas ļoti mierīgi gulēja blakus savam saimniekam. Petula sajuta, ka šiem dzīvniekiem kaut kas ir zināms par gaidāmo ceļojumu. Ar savu suņa saprātu Petula secināja, ka augšā ceļojums būs desmitkārt vējaināks nekā tad, kad braucot izbāž galvu pa automašīnas logu. Viņa aplaizīja lūpas un sāka izošņāt ceļu zem Mollijas plīvura.

To darot, viņas ožas redzesloka pašā maliņā parādījās pazīstama nervoza smarža. Tā lika atcerēties vīru ar tur­bānu. Viņš ar katru mirkli tuvojās. Petula uzrēja Mollijai, lai viņu brīdinātu.

-    Mēs nenokritīsim, Petula. Es turēšu tevi cieši, Mol­lija apsolīja.

Viņi atrada brīvu vietu uz vilciena trešā vagona jumta un iekārtojās. Lokomotīve vilciena priekšā nosvilpās un ietina viņus tvaika mākonī. Indiešu meitene viņiem bla­kus spalgi iesmējās, bet Mollija pēkšņi sāka bažīties.

-     Neuztraucieties! Odžass visus drošināja. Turie­ties cieši un pieliecieties, kad brauksim zem tiltiem! Viss būs labi. Odžass aizvēra acis, salika rokas un sāka mur­mināt lūgsnas.

Stacijas priekšnieks uz perona iepūta svilpē, bet loko­motīve atbildēja daudz skaļāk ar ausis plosošu kaucienu. Tad sākās neatlaidīgs čuk-čuk. Lokomotīves garie metāla savienojošie stieņi, kas kustināja riteņus, sāka lēnām dar­boties, un vilciens izkustējās no vietas.

Viņi izbrauca no stacijas, un Mollija palūkojās aiz muguras. Mirkli viņai likās, ka redz ierodamies Zakiju četru kalpu nestās nestuvēs, taču vilciens strauji uzņēma ātrumu, un, kad tas pagriezās aiz līkuma, Mollija viņu vairs neredzēja. Viņa prātoja, vai bailes varētu būt likušas viņai to iztēloties.

Drīz vien jau ceļojuma iespaidi lika Mollijai aizmirst Zakiju. Meitene vēroja, kā ainava ap viņiem, virzoties uz dienvidrietumiem Džaipūras virzienā, kļūst zeltaina. Mollija domāja par Vāktu, kas atradās viņiem priekšā uz sliežu ceļa. Viņai nebija ne mazākās nojausmas par tā nolūkiem. Mollija vienīgi cerēja, ka Vakts nav iecerējis nogalināt kādu no tām Mollijām, kas brauca viņam līdzi. Mollija neviļus piešāva pirkstus pie mutes un iekoda tajos, it kā lai uzzinātu, kas ar viņu notiktu tagad, ja Vakts nogalinātu kādu no viņas iepriekšējām būtnēm. Plīvuram šūpojoties vējā, Mollijas iztēle sāka darboties. Viņa domāja: ja Vakts nocirstu pirkstu sešgadīgajai Mol­lijai, vai viņai tagad plaukstā būtu sen sadzijis pirksta stumbenis? Mollija pieskārās rētai uz kakla. No kā tā radusies? Protams, no cirtiena, kas sākumā bijis dziļš. Kā varēja notikt tā, ka atmiņas par to, ceļojot laikā uz priekšu nākamajā gadsimtā, bija zudušas, bet rēta saglabāju­sies? Kur bija palikušas ar rētu saistītās atmiņas?