Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Brauciena laikā Mollijas prātā sāka mājot citas domas. Kāpēc Vaktam tik ļoti gribējās paturēt zīdaini Molliju par savu bērnu? Kāpēc viņš negribēja paturēt trīsgadīgo, seš­gadīgo vai pat desmitgadīgo? Varbūt tāpēc, ka pavisam mazajai Mollijai nebūtu nekādu atmiņu par Hārdvikas bāreņu namu. Taču īstais iemesls, kas urdīja Molliju, bija jautājums, kāpēc Vakts negribēja pieņemt par meitām vecākās Mollijas ar viņām kaut kas nebija kārtībā. Jau kopš tā brīža, kad Lusija Ļogana nebija izrādījusi īpašu patiku atkal satikties ar savu sen zudušo meitu, Molliju bija pārņēmusi sajūta, ka viņa, proti, Mollija, nav gana laba. Un tagad Vakts lika viņai noprast to pašu ka Mollija nav īstā, ko kāds varētu vēlēties par savu meitu vai, runājot par Vāktu, adoptēt. Tas Mollijai nemaz nepa­tika.

Tveicīgajai saulei spīdot Mollijai sejā, viņu pēkšņi mie­rināja desmitgadīgās Mollijas atmiņas par ceļojumu uz Džaipūru. Pateicoties tām, Mollija vismaz zināja, ka Vakts pret viņas mazākajām būtnēm izturas samērā labi.

Vilciens kā čūska locījās pa izkaltušo Indijas ainavu. Virs pasažieru galvām vijās lokomotīves dūmi. Vējš tā vien centās visus nopūst no vagona jumta, un Petulas ausis tajā plīvoja kā putna spārni. Foresta bizītes sitās pret vaigiem. Viņš smaidot uzlūkoja skaisto, saules izde­dzināto ainavu apkārt.

Viņi redzēja caur krūmiem spraucošos mežacūku. Ska­tienam pavērās pat leopards, kas centās noslēpties aiz paugura. Odžass kliedza pret vēju, lai pārējie viņu sadzir­dētu.

Ieskatieties labi, un jūs ieraudzīsiet tīģeri! Vai degun­radzi! Un paskatieties uz to ziloņu baru pie ūdenstilpes! Es taču teicu, ka šādi braukt ir vislabāk.

Apkārt bija daudz dzīvnieku. Briežu bars bailēs iztrū­kās, kad tiem garām aizdārdēja vilciens. Viņiem pamāja lācis, ar priekšķepām aptvēris koku, kura galotnē bija bišu saime.

Vilciens apstājās kādā mazā lauku ciematā, lai saņemtu pasta sūtījumus saiņus un maisus. Platformā gaidīja vie­tējie iedzīvotāji, kas cerēja pārdot pārtiku jebkuram, kurš spētu par to samaksāt. Mollija saoda karija un siltas mai­zes smaržu. Odžass paņēma naudu un nolēca no vagona jumta, lai paķertu visiem ēdienu un svaigu ūdeni.

Petula pakratīja galvu un ar ķepu pārvilka pār noputē­jušo purnu. Viņa vēroja, kā Odžass pa platformu virzās uz leti, kas smaržo pēc sīpoliem un maizes. Petula nolēma, ka vilciens te kādu laiku uzkavēsies, un saskatīja iespēju izlocīt kājas.

Petula piecēlās, izstaipījās un nožāvājās. Tad viņa devās uz vilciena priekšgalu.

Viņa pagāja garām sprostam ar satraukumā klukstošām vistām. Vienu no tām Petula apveltīja ar hipnotizē­jošu skatienu. Kad viņa gāja garām vilciena pasažieriem, kas bija saspiedušies kopā uz vilciena jumta, pastiepās daudzas rokas, lai viņu noglāstītu. Kāda vecāka sieviete pasniedza Petulai sulīgu jērgaļas gabalu. Petula pamāja un pateicīgi to pieņēma. Kāds mazs zēns piedāvāja viņai mango šķēli. No tās Petula atteicās, tomēr norēja pal­dies.

Nonākusi vilciena galā, Petula pameta ašu skatienu uz lokomotīves jumtu un nosprauslājās. Viņa pamanīja vadītāja pusdienas. Šķiet, tur bija kaut kas ar sieru.

Tad Petula devās atpakaļ pa vilciena jumtu. Cilvēki izturējās tikpat draudzīgi kā iepriekš. Petula nosprieda, ka šejienes iedzīvotāji ir brīnišķīgi. Ja vien nebūtu mil­zeņa un viņa rokaspuiša, šī būtu viena no jaukākajām vietām, ko viņa jelkad apmeklējusi. Tagad jau Petula, pie­slējusies pakaļķepās, redzēja Molliju. Mopsene ierējās, un Mollija viņu ieraudzīja.

Tieši šajā brīdī Petulas nāsīs iekļuva kāda sveša smaka. Tā nebija patīkama, drīzāk draudīga. Petula saprata, no kā tā nāk. Tā bija viņu nolaupītāja nervozā, nepatī­kamā smaka taču to vēl papildināja puvušu olu smārds. Smaka nāca no vagona, kas atradās tieši aiz Mollijas.

Petula metās skriet. Viņai bija jābrīdina Mollija.

Mollija ar skatienu meklēja Petulu un pamanīja viņas galvu vilciena priekšpusē. Tieši tobrīd viņai atausa prātā doma, ka viņas atmiņas ir mainījušās. Forests un Roldjs viņu pārsteigti uzlūkoja.

-     Ei, vecīt! teica Forests. Vai tev tikko pārtaisīts prāts? Es atcerējos, ka arī vecais Zakija iekāpa šajā vil­cienā.

-     Es arī, piebilda Rokijs.

-     Un ari es, Mollija piekrita. Atceros, ka redzēju viņu iekāpjam vagonā zem mums. Un mēs visi pieliecā­mies, lai viņš mūs nepamana. Atceros, ka redzēju viņu ierodamies stacijā, kad mēs izbraucām no Deli. Viņš acīmredzot nokavēja vilcienu…

-      …un viņam ir dots rīkojums satikt Vāktu… pie­bilda Rokijs.

-      …un tāpēc viņš atgriezās laikā, lai pagūtu iekāpt vilcienā, pirms tas atstāj staciju. Un tieši tāpēc mēs pēk­šņi ieraugām viņu savās atmiņās. Viņš ir izmainījis gan savu, gan mūsu pagātni.

-     Tas nu gan ir superīgi, vecīt! Manas smadzenes no šīm domām met cilpu cilpas! Forests pārvalbīja acis, cenšoties to visu saprast.