Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Visi bija sapulcējušies pie Dzintara pils kristālu avota. Tas bija gauži necils vienkāršs akmens ar plaisu -, taču tā vērtība bija neiedomājama. Gluži kā visi kristālu avoti, arī šis ieplaisājušais akmens izvirda kristālus reizi vai­rāku gadu laikā. Zakija bija apmeklējis simtiem kristālu avotu. Tas tāpēc, ka Ķīnā Vakts savā īpašumā bija ieguvis senu pasaules karti, kurā bija norāditi kristālu avoti un minēts, kad tiem jāuzplaukst. Un tā nu Vakts bija ceļojis kā apsēsts no viena avota uz nākamo, vienmēr ierodoties īstajā laikā, lai ievāktu dārgakmeņu ražu.

Džaipūras pils kristālu avotā dārgakmeņi ienācās katru gadu marta pilnmēnesī. Vakta hipnotiskā klātbūtne palī­dzēja tos izvilkt no zemes dzīlēm. Vakts nekad neuzaici­nāja Zakiju piedalīties šajās ceremonijās, jo neuzskatīja viņu par pietiekami labu hipnotizētāju, lai viņš spētu magnetizēt kristālus. Zakija ņirdzīgi savilka seju. Viņš vēroja savu saimnieku skaidrojam priesteriem, kā vei­cama ceremonija. Zakija zināja, ka maharadža uz šo nakti liek īpaši lielas cerības, jo uzskatīja: klāt esot četrām Mollijām, it īpaši zīdainei Mollijai, kristāli gāzīsies no zemes kā nekad agrāk. Zakija domāja, ka maharadža ir apsēsts ar šo mazo bērnu.

Tas nebeigsies labi, Zakija pravietoja, skatoties pa logu un vērojot, kā Vakts paņem no savas īpašās somas sauju kristālu un izbārsta tos pa akmens virsmu. Zakija vienmēr mēdza norobežoties no sava saimnieka dīvaina­jām ceremonijām. Piecpadsmit Ķīnā pavadīto gadu laikā Zakija bija redzējis, kā viņa saimnieks kaldina pats savu reliģiju tādu, kuras centrā ir kristāli. Viņš vēroja, kā Vakts paņem gabaliņu no vienas reliģijas, kripatiņu no citas, karotīti no vēl kādas un sajauc visu kopā.

Tagad Zakiju atvēsināja tas, ka viņam nāksies izjaukt sava saimnieka īpašās ceremonijas dienu, paziņojot viņam, ka vienpadsmit gadus vecā Mollija ir pazudusi. Tas varētu izrādīties pēdējais piliens kausā. Šī varētu būt tā diena, kad Vakts beidzot hipnotizēs Zakiju. Zakija nodrebēja. Visvairāk pasaulē viņš baidījās no tā, ka Vakts varētu viņu hipnotizēt. Viņš negribēja piedzīvot sava mūža beigas kā hipnotizēts zombijs. Zakija ienīda Molliju Mūnu, jo tā bija no viņa izbēgusi. Viņš ienīda meiteni par to, ka viņas dēļ bija radusies šāda situācija. Zakija trīcēja pie visām miesām, malkojot savu medus dzērienu un gatavojoties kāpt lejā pagalmā.

Pa caurumu maisā Mollija redzēja augstos mūrus ap stāvo ceļu un daudzveidīgās arkas, kas slējās virs ceļa. Kalna galā furgons apstājās un kučieris hindu valodā stāstīja sargiem, ka ieradies šeit, lai paņemtu paklājus, kas jālāpa. Sargi ielaida furgonu, neuzdodot nekādus jautājumus.

Tagad furgona koka rati jau dārdēja pār pils beidza­mo slieksni, nonākot tās apakšdaļā. Mollija uzdrīkstējās palūkoties pa caurumu maisā, un ieraudzītais lika viņai salēkties. Visapkārt bija ziloņi ar izkrāsotām galvām un dzeltena zīda cepurēm. Ziloņu dzinēji sēdēja lielajiem dzīvniekiem mugurā, aizkabinājuši kājas aiz to ausīm. Dzinēji tērgāja savā starpā, neievērojot bērnus furgona aizmugurē. Tomēr vienam zilonim kaut kas likās aiz­domīgi, un Mollija sajuta tā snuķi ielienam furgonā un apostām viņas kāju. Dzinējs izkliedza strupu pavēli, un snuķis ātri pazuda. Kamēr furgons brauca garām, kāds cits zilonis izdomāja pačurāt, apšļakstot sargu tam blakus. Sargs saniknojies sāka vicināt zobenu pret bez­kaunīgo ziloni, bet ziloņu dzinēji smējās kā traki, it kā ieraudzījuši pašu jautrāko skatu savā mūžā. Šī aina lieliski novērsa apkārtējo uzmanību, lai furgons varētu netraucēti iebraukt pils iekšienē.

Mollija, Rokijs, Forests un Petula kā sastinguši gulēja zem džutas auduma. Mollija sajuta, ka atrodas ļoti tuvu savām mazākajām būtnēm. Tieši zem viņas krūškurvja parādījās kāds siltums, nomierinoša izjūta. Mollija prā­toja, vai arī pārējās nojauš viņas tuvumu.

Tomēr šo siltumu traucēja kāda attāla nemiera sajūta. Mollija instinktīvi apjauta, ka šīs bailes izstaro viņas pati mazākā būtne. Molliju pārņēma vēlme izlēkt no furgona un mesties pie Vakta, lai kur viņš arī atrastos. Viņa gri­bēja izraut bērnu no milža rokām. Viņa vēlējās, lai milzis nozustu no zemes virsmas. Taču tas nebija iespējams. Mollija saprata, ka viņai jābūt pacietīgai.

Furgons iebrauca laukumā blakus tirgotājiem pare­dzētajai ieejai pilī. Mollija dzirdēja, kā kučieris kaut ko skaidro kādam citam. Ari Odžass deva rīkojumu, un tad furgons iebrauca klusā, jumta pārsegtā vietā. Bija dzir­dams aizejošu soļu troksnis. Odžass iegrūda Mollijai dunku sānos.

-      Nāc man līdzi viena pati, zēns steidzīgi teica. Mēs atradīsim Vāktu.

Mollija nometa sakarsušos džutas maisus un izlīda no tiem. Petula iesmilkstējās.

-     Tiksimies vēlāk, Mollija pačukstēja un tad kopā ar Odžasu steidzās uz priekšu pa sarkaniem bruģakmeņiem klātu celiņu. Tā galā atradās neliela sānu ieeja pilī. Odžass klusi pastūma vaļā durvis un ieklausījās. Tad viņš pamāja Mollijai, lai viņa nāk iekšā. Mollijas galvu atkal piepildīja atmiņas.