Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Desmitgadīgā Mollija sēdēja uz soliņa un lūkojās pa­augstinātajā pagalmā. Milzīgais maharadža, pakāpies uz akmens, stāvēja viņas priekšā. Viņa rokās bija mazais bērns. Mazā milzīgajās plaukstās izskatījās pēc sīciņas lellītes. Zemajos balkonos ap pagalmu drūzmējās pils kalpi. Un aplī ap milzi kaut ko monotoni skandēja piec­padsmit dīvaini, izdēdējuši vīri ar garām, sirmām bārdām un ūsām, tērpušies plīvojošos, violetos apmetņos. Maha­radža sāka laist bērnu pa viņu rokām. Saņemot bērnu, katrs vecais vīrs paklanījās, tad pakāpās uz priekšu pie akmens un apslacīja bērnu ar ūdeni, pēc tam apbārstīja ar puķu ziedlapiņām un beigās ar putekļiem. Bērns skaļi raudāja, taču likās, ka nevienu tas neinteresē.

Odžass Mollijai pa priekšu kāpa augšup pa spirālveida kāpnēm.

-     Viņas ir ļoti augstu, Mollija paskaidroja. Redzi, es skaidri atceros, ka viņas ir pils augšstāvā.

-      Tas varbūt ir visas pils augstums, Odžass elšot teica. Es tikai ceru, ka mēs nesastapsim sargus.

-    Atceries, ka es varu sargus hipnotizēt, Mollija dro­šināja zēnu.

Beidzot kāpņu galā bija durvis. Tās bija aizslēgtas. Odžass aši palūkojās apkārt un tad izvilka no kabatas stieples gabalu.

-    Zagļa gaitās esmu ieguvis dažas vērtīgas iemaņas, viņš teica, mūķējot vaļā atslēgu.

Viņi atradās pils tornītl, pie kura sienām karājās sar­kani, izbalējuši gobelēni. Mollijai par vilšanos, viņi nebija nonākuši tajā vietā, kura parādījās viņas atmiņās. Taču to varēja redzēt kā no putna lidojuma. Pa tornīša augsto logu abi varēja labi pārskatīt zem viņiem esošo lielo cen­trālo pils pagalmu. Visā pilī atbalsojās dīvaino priesteru monotonās balsis.

-       OOOhhhdlllljjaaaaaa! OOOOOhhhhdhhhjjlllljjjaaaaaa! Divi priesteri šaudījās apkārt kā savādas lēkājo­šas maitu lijas. Virs viņiem krēslojošajās debesīs kā kaut­rīgs aktieris, kurš baidās iziet uz skatuves, karājās blāvs pilnmēness. Vakts turēja mazulīti Molliju augstu virs gal­vas, it kā izaicinot ar viņu mēnesi. Tad viņš nolika bērnu uz segas virs akmens aiz pārējo Molliju muguras. Tās sēdēja hipnotizētas, neapzinoties (tāpat kā pie apziņas esošā Mollija) aiz viņām esošā ieplaisājušā akmens brī­numainās īpašības. Vecie priesteri dejoja. Viņu apmetņi plīvoja, kad viņi griezās apkārt kā rotaļu vilciņi.

Un tad īpašais akmens blakus mazajai Mollijai dzem­dēja. Cits pēc cita no plaisas akmenī kā lielas, mirdzo­šas vaboles parādījās deviņi kristāli trīs sarkani, trīs zaļi, trīs caurspīdīgi. Vakts lēkāja ap tiem un sajūsmā auroja.

No sava augstā novērošanas punkta Mollija un Odžass dzirdēja Vakta valzirga brēcienus, taču viņiem nebija ne jausmas, kas tos izraisījis. Viņi bailēs skatījās, kā milzis noliecas pār mazāko Molliju. Tad viņi redzēja Zakiju pie­sardzīgi iznākam no pūļa. Viņš caur lēkājošajiem prieste­riem pielavījās blakus Vaktam un pamāja, lai tas pienāk tuvāk.

Mollija redzēja, kā Zakija izvelk no kabatas sudraba ierīci un rāda to Vaktam. Likās, ka viņš lūdz žēlastību.

Vakts piemiedza dzeltenīgās acis un uzšņāca savam kalpam. Kas noticis, Jakiza? Kaut nu tas būtu kas sva­rīgs! Ļoti svarīgs.

Zakija pacēlās uz pirkstgaliem un kaut ko murmināja Vakta ausī.

To jau man vajadzēja no tevis gaidīt, tu nepraša un stulbeni! Vakts niknumā norūca. Ne jau mašīna jālabo, bet tavas smadzenes. Es pat nezinu, kāpēc ar tevi tā auklējos. Tad, it kā kaut kas Vāktā būtu pārlūzis, viņš ieaurojās: MAN TAGAD VAJADZĒTU TEVI PIEBEIGT, TU NEKAM NEDERĪGAIS IZSMIEKLS NO CILVĒKA! Vakta kliedzieni atbalsojās pagalmā un smagajā gaisā. Bungu rīboņa apldusa. Priesteri pieplaka zemei, līdz atgādināja ar apmetņiem pārklātas kaudzītes. Pūlī iestājās baiļu pilns klusums. Četri ar zobeniem bruņoti sargi pielēca miera stājā, un nodžinkstēja metāls, kad viņi izvilka no makstīm un pacēla gaisā savus ieročus. Zakija centās noteikt dusmu lēkmes spēku un izzīlēt, vai viņu tiešām sodīs ar nāvi. Vai šīs bija beigas? Tad Vakts novērsās no viņa un sāka kaut ko purpināt. Zakija atviegloti nopūtās.

-      Viņa ir gudra, šī Mollija Mūna, Vakts secināja, runādams pats ar sevi, iedvesmots no domas par šo jauno, izcilo hipnotizētāju. Pietiekami gudra, lai sekotu man, varbūt pat izmantojot savas pašas atmiņas. Ha! Varbūt ar viņu būtu interesanti. Man tā patīk zvedlbas un meja. Viņš paspēra soli virzienā uz hipnotizētajām trīs, sešus un desmit gadus vecajām Mollijām un uz­šņāca tām: No šī brīža jūs aizmirsīsiet visu, kas ar jums noticis šeit, Indijā, līdz es likšu jums to atcerēties. Viņš slimīgi pa pusei noklepojās, pa pusei noķiķinājās.

-      Saproti, maharadža turpināja, pasviežot vārdus Zakijam sev aiz muguras, es tagad varu ar izbēgušo Molliju Mūnu spēlēt buzeli un ērkānu. Ja es gribēšu, lai viņa uzzina, kur es atrodos, es to varu. Es varu ļaut vienai no šīm te trim kaut ko atcerēties, lai dotu viņai kādu mājienu. Bet, ja es gribu, es varu pārtraukt viņu atcerēšanos, un Mollija nezinās, kur mēs esam. Ha! Ha, ha, ha! Viņai nāksies sekot tām norādēm, kuras es izvē­lēšos viņai atstāt. Tas tikai būs jautri!