Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Petula pacēla degunu gaisā, mēģinot atšifrēt tajā eso­šās smaržas. Arī Odžass paošņāja gaisu.

-     Šī smarža ir ļoti laba, viņš teica, it kā izbaudot garšīgu zupu.

-     Ja tev garšo puvuši kāposti.

-     Nē, tur ir vēl kas, daudz jaukāks. Vai jūs to nesa­ožat? Ziloņi!

No tālienes skanēja svinīgi zema bungu rīboņa. Mol­lija sajuta, ka viņas mazākā būtne tagad ir cieši aizmi­gusi, acīmredzot pārguruši pēc šausminošā pārbaudī­juma, taču, lai cik tas dīvaini būtu, Mollija nesaņēma nekādas atmiņas no savas desmitgadīgās būtnes, ne ari no triju un sešu gadu vecajām par to, kas noticis pēc ceremonijas. Viņa brīnījās, kāpēc tā.

-    Skatieties! iesaucās Odžass, norādot uz tumšajiem pakāpieniem viņu priekšā. Šī ir sētas ieeja ziloņu staļ­ļos. Gluži kā izbadējies cilvēks, kurš dodas ceptu sīpolu aromāta virzienā, viņš kāpa lejup, un pārējie, izdzirdējuši pagalmam tuvojošās balsis, steidzās viņam nopakaļ.

-      Kur ir ziloņi, tur vienmēr ir cerība, paziņoja Odžass.

-    Kur ir ziloņi, tur vienmēr ir ziloņu mēslu kaudzes, kurnēja Rokijs. Draugiem kāpjot lejup, smagais ziloņu muskusa smārds kļuva spēcīgāks, līdz beidzot viņi klusi pacēla bultu, ar kuru bija nostiprinātas koka durvis.

Viņu priekšā pletās grezns, krēslains ziloņu stallis ar bruģētu grīdu un augstām marmora sienām, kas sada­līja telpu divpadsmit lielos ziloņu steliņģos, pa sešiem katrā pusē, ar platu eju starp tiem. Zem kājām uz nodel­dēta marmora bija izkaisīti salmi. Mollija nolika Petulu zemē.

-     Paliec tuvumā! meitene pačukstēja sunim.

Pie ieejas katrā steliņģī bija akmens stabs ar izgrieztu ziloņa galvu. Pie katra ieejas staba bija piestiprināta plāk­snīte ar vārdu.

-     Ak, cik skaisti staļļi! Odžass sajūsmināts nopūtās. Tēvs man stāstīja par šo vietu. Zēns pagājās uz priekšu pa eju starp milzīgajiem nodalījumiem. Kādu brīdi viņš izskatījās noskumis un domās aizklīdis tālu prom.

Mollija palūkojās apkārt ziloņu staļļos. Katra steliņģa iekšpusē bija salmu kaudzes un lielas, grīdā iestiprinātas tērauda skavas. Aizmugurē atradās ūdens siles un milzīgi grozi ar ziloņu barību banāniem un mango. Uz grīdas gulēja lieli palmu zaru vāli, lai ziloņi varētu nobraucīt un ēst to lapas. Petula, savādo smaržu apburta, ošņāja zemi.

Mollija satraukti pameta skatienu sev aiz muguras, bažīdamās, ka kāds varētu nākt. Staļļa otrā galā bija pusatvērtas durvis. Blāva gaisma plūda telpā pa lieliem logiem bez stikliem.

Viņi devās gaismas virzienā. Tajā brīdī staļļos atbalso­jās krākšanai līdzīga skaņa. Draugi bez kavēšanās paslī­dēja aiz staba.

Mollija ļoti klusi uzsvilpa Petulai un deva nedzirdamu zīmi Odžasam. Viņa norādīja uz sienu un ar rokām rādīja: "Kā tev šķiet, kas tas ir?" Odžass pielieca galvu, it kā ieklausoties krākšanā.

-     Vai tas ir guļošs sargs? Mollija čukstēja.

-      Man likās, ka tu nebaidies no sargiem, Odžass smaidot atbildēja. Tad viņš zagās uz priekšu un ap stabu ielūkojās nākamajā steliņģī. Viņš atgriezās ar platu smaidu sejā un ar pirkstu pamāja draugiem.

Nākamajā nodalījumā pavērās iespaidīgs skats mil­zīga ziloņa pēcpuse. Ziloņa dibens bija izkrāsots tā, ka izskatījās, it kā zilonim kājās būtu krāsainas un ziediem rotātas bikses, un, tā kā ziloņiem āda ap dibenu un pakaļ­kājām ir ļoti vaļīga, šķita, ka maisveidīgās un izkrāsotās bikses slīd nost. Zilonis ar priekšējo plecu bija atslējies pret steliņģa sienu, un tā masīvās pakaļkājas bija sakrus­totas, piešķirot gurniem jocīgu leņķi. Ap ziloņa potītēm bija lielas sudraba važas. Caur tām izvērta ķēde saistīja to pie tērauda skavas nodalījuma grīdā. Uz muguras zilo­nim bija pārmesta mīksta, sarkana dūnu sega, un uz tās atradās guda jeb segli, ko veidoja ar salmiem piebāzts maiss. Uz šī maisa bija kastei līdzīgas nestuves ar bal­dahīnu hauda. Visa konstrukcija bija nostiprināta ar baltu virvi.

-    Viņu sauc Amrita, paziņoja Odžass, lasot uzrakstu uz plāksnītes.

-     Un kas ir tas čalis? apvaicājās Forests.

-     Čalis?

-     Tas vīrs uz grīdas.

-    A tas "čalis" ir viņas mahuts dzinējs, taču pašlaik viņš guļ, jo ir pārāk daudz dzēris.

-     Tu domā, ka viņš ir piedzēries? pārjautāja Mol­lija.

-Jā, viņš ir pilnīgi un galīgi atslēdzies! apstiprināja Odžass, šūpodams galvu un smiedamies.

Kalsnais, brūnādainais vīrs, kas bija izpleties salmos blakus zilonienei Amritai, bija cieši iemidzis. Viņa mute bija atvērta, un no tās atskanēja gārdzoša krākšana. Liela, zila gaļas muša ielidoja viņam mutē un pirms lidošanas tālāk pat apsēdās uz zobiem. Odžass novaidējās.

-      Šādam cilvēkam nevajadzētu ļaut rūpēties par tik jauku radību kā šī.

-      Vai zilonis arī ir aizmidzis? painteresējās Mol­lija.

It kā atbildot ziloņmātlte pavēra mazās, mirkšķino­šās ačteles, smagnēji pieslējās uz visām četrām, pastiepa snuķi uz barības grozu un pār plecu pasvieda savu ap­meklētāju virzienā banāna mizu. Tā trāpīja Forestam pa galvu.

-    Vecīt, ko es tev esmu nodarījis? 170